Biogrāfija – Bibliogrāfija
*
Priekšvārds no «Dieva Mājturības», 1923
Visos laikos ir bijuši šķīsti, Dievam padevīgi cilvēki, kuri ir dzirdējuši Dieva balsi savā sirdī. Mēs visi zinām daudzās vietas Vecajā Derībā, kurās pravietis saka: “Un Kunga vārds notika uz mani.” Arī Jaunajā Derībā ir daudz kā tāda, kas radies iekšējā atklāsmē, (piem. Jāņa Atklāsme). Pēcapustuļu laikmetā lielu vērību iekšējai atklāsmei pievērsa baznīctēvi, kā Hieronims un Augustīns, vēlāk viduslaiku mistiķi, kā Bernhards no Klervo, Taulers, Zuzo un Toms no Ķempenes u.c. Arī Jēkabs Bēme un Emanuels Svedenborgs rakstīja uz redzējumu un intuīcijas pamata, tomēr Bēmi un Svedenborgu nevar apzīmēt kā praviešus Vecās Derības izpratnē, jo viņi nebija tik īsti iekšējā vārda dzirdētāji, turpretim īsti iekšējā vārda dzirdētāji bija Strasburgas tirgonis Rulmans Mersvins, kas ap 1350. gadu uzrakstīja darbu “Deviņas klintis”, Ziemeļvācijas superintendents J. V. Petersens (ap 1700. g.; “Tūkstoš Gara atklājumu” uzrakstītājs) un Johanness Tenhardts Nirnbergā, kas 1712. gadā izdeva pat “Pamācību par Dieva iekšējo vārdu”.
Daudz ievērojamāki nekā šo minēto triju apgaismoto Dieva vīru raksti ir varenie atklājumi, kas mums, modernajiem cilvēkiem, ir doti caur redzētāju un pravieti Jakobu Lorberu. Caur šo vienkāršo un sirdsšķīsto vīru Dievs no 1840. līdz 1864. gadam cilvēcei ir devis visaptverošu Savas Dievišķās gribas, Sava mūžīgā pasaules plāna, Savu mērķu ar cilvēkiem un Savas visvarenās mīlestības mācības atklāsmi, kas papildina, apstiprina un izskaidro Svētos Rakstus.
Jakobs Lorbers ir dzimis 1800. gada 22. jūlijā Kanišas pagastā pie Marburgas Šteiermarkā, kur viņa tēvs, šad un tad izbraukdams un pelnīdamies kā kādas ceļojošas mūziķu sabiedrības kapelmeistars, apstrādāja divus viņam piederošus vīna kalnus. Jakoba māte bija ļoti inteliģenta sieviete un ar lielu mīlestību pieķērās savam pirmdzimtajam.
Jakobam bija jau deviņi gadi, kad viņu nodeva Jaringas draudzes skolā, kur viņš pie ciema skolotāja izglītojās arī mūzikā, sevišķi vijoles, klavieru un ērģeļu spēlē.
1817. agdā Jakobs apmeklēja skolotāju kursus Marburgā un 1818. gadā, kāda kapelāna, kurš bija ievērojis viņa spējas, pamudināts, iestājās Marburgas ģimnāzijā. Kad tur ar labām sekmēm bija beidzis piecas klases, 1824. gadā viņš devās uz Gracu. lai tur turpinātu savas studijas. Bet, tā kā lielā, svešā pilsētā bija grūti nopelnīt iztiku, viņš drīz mācīšanos pārtrauca un piecus gadus strādāja par mājskolotāju. Tomēr 1829. gadā Lorbers, lai nodrošinātu sev darbu, atgriezās pie skolotāja aroda un, piedalīdamies augstākajos skolotāju kursos, ieguva labu gatavības apliecību. Bet, kad 1830. gadā Lorberam neizdevās atrast skolotāja vietu, viņš, zaudējis drosmi, šo dzīves plānu atkal atmeta, proti, uz visiem laikiem.
Nu viņš pilnīgi nodevās mūzikai un īsā laikā tika tiktāl, ka varēja kā mūzikas skolotājs nodrošināt sev mērenu iztiku. Sevišķi veikli viņš spēlēja vijoli un, veiksmīgi atdarinādams toreiz vispārīgi apbrīnoto Paganīni, ieguva publikas atzinību.
Taču, cik nopietna bija Lorbera cenšanās pēc mākslas, tikpat viņu valdzināja arī citi virzieni. Starp citu, stipra vēlēšanās dziļāk iespiesties radības noslēpumos mudināja viņu (tā kā zinātsniskās astronomijas studēšanai viņam trūka vajadzīgo zināšanu matemātikā) vismaz ar tālskati pētīt zvaigžņoto debesi.
Vispirms viņa būtnē parādījās zināma iekšējā dzīve. Ar sevišķu patiku viņš lasīja to rakstnieku darbus, kuri aplūko pārdabiskas lietas, piemēram, Svedenborga, Junga-Štilinga, Jēkaba Bēmes un Justīna Kernera darbus. Taču viņš šo lasāmvielu īpaši nestudēja, jo tas vispār nebija viņa uzdevums.
Pamazām viņam sāka parādīties nozīmīgi sapņi, no kuriem dažus viņš uzskatīja par pierakstīšanas vērtiem. Tā Lorbers bija sasniedzis jau četrdesmito dzīves gadu, nebūdams panācis nekādu noteiktu stāvokli. Tagad beidzot tādu viņam piedāvāja. Negaidot viņš saņēma no Triestas uzaicinājumu pieņemt kāda turienes teātra otru kapelmeistara vietu. Viņš bija ar mieru to pieņemt un gatavojās ceļam; taču pēkšņi viņa dzīve ieņem pavisam citu virzienu.
1840. gada 15. martā sešos no rīta — tā vēlāk viņš stāstīja —, kad viņš pēc savas rīta lūgšanas taisījās celties no gultas, sirds apvidū viņš pēkšņi izdzirda balsi, kas viņam uzsauca: “Celies, ņem savu grifeli un raksti!” Nekavējoties viņš paklausīja šim noslēpumainajam uzdevumam, steigšus apģērbās un ķērās pie spalvas. Un, sākot no šīs stundas, viņš, atkal noraidījis piedāvāto vietu Triestā, kalpoja šai iekšējai balsij, kuru viņš vēlāk nosauca par “dzīvo vārdu” vairāk nekā 24 gadus pazemībā un trūkumā, ar uzupurēšanās pilnu labprātību un uzticību kā Kunga darbīgais noslēpumu rakstītājs — līdz pat savai nāvei.
Viņa tuvākie draugi, kuriem viņš šo ārkārtējo notikumu uzticēja, bija par to ļoti izbrīnīti, pirmajā mirklī pat ļoti norūpējušies par viņu cienītā cilvēka garīgo stāvokli.
Tagad bieži kāds no zinātājiem, kuri ar Lorbera uzrakstītās gudrības palīdzību drīz tika pamācīti labākajā, bija viņa noslēpumainās rakstīšanas liecinieks. Lorbers mierīgi sēdēja pie sava galdiņa, viņam blakus nebija ne grāmatas, ne kāda cita palīglīdzekļa, un viņš, pilnīgi sevī nogrimis, rakstīja mehāniski, mēreni ātri, bet neapstādamies, lai pārdomātu vai uzrakstītajā kaut ko labotu, pilnīgi kā tāds, kam kāds cits kaut ko diktē. Tikmēr šķita, ka viņš ņēma maz dalības pie tā, ko rakstīja, bet, kad viņš nolika spalvu un priekšlasīja uzrakstīto gadījumā klātesošajiem draugiem, dažreiz viņam, Dieva mīlestību skaļi slavējot, izlauzās dziļa aizkustinājuma asaras.
Ieklausīsimies, ko viņš par šo iekšējo balsi 16.5.58 kādam draugam, atbildēdams uz viņa jautājumu, saka: “Attiecībā uz iekšējo vārdu, kā to sadzird, es varu, no sevis paša runājot, teikt tikai tikdaudz, ka ka Kunga svētāko vārdu es arvien dzirdu sirds apvidū kā augstākajā mērā skaidri izteiktu domu, gaišu un tīru kā izrunātu vārdu. Neviens, lai cik tuvu man stāvēdams, nevar neko no nekādas balss sadzirdēt; taču man šī žēlastības balss atskan gaišāk nekā ikkatrs, lai vai cik skaļš, materiāls tonis.”
Vēl vieglāk viņš iekšēji dzirdēto diktēja. Tad viņš sēdēja bakus rakstītājam, mierīgi lūkodamies savā priekšā, un nekad neapstādamies savā vienmērīgajā runas plūdumā, nekad nelabodams un negrozīdams ne vismazāko izteicienu; un, ja gadījuma dēļ viņa diktēšana uz īsu vai ilgu laiku tika pārtraukta, viņš varēja, iepriekš uzrakstīto neizlasījis, tūlīt, sākot no pēdējā uzrakstītā vārda, atkal pareizā sakarā tāpat mehāniski turpināt.
Parasti viņš savu ikdienas rakstīšanas misiju sāka tūlīt no rīta pirms broksatīm, kuras savā dedzībā nereti atstāja neaizskartas, un tikai pēc tam gāja savā niecīgajā peļņā kā mūzikas skolotājs. Tikai daivas reizes viņš pārtrauca šo savu kluso, regulāro nodarbošanos, kad 1845. un 1846. gadā uzturējās pie abiem saviem toreiz Augškerntenā esošajiem brāļiem un 1857. gadā kā vijolnieks apceļoja vairākus Austrijas apgabalus; bet arvien viņš atkal atgriezās Gracā pie saviem ierastajiem darbiem.
Lorbers sajuta, ka šī izklaidējošā blakusnodarbošanās viņu pārāk atrāva no tā, ko viņš uzskatīja par savu īšto dzīves aicinājumu. Tāpēc viņš no šī ceļojuma pilnīgi atteicās un apmierinājās ar to, ka savai iztikai varēja nopelnīt ar mūzikas stundām un klavieru skaņošanu. Tomēr vēlāk ar šo peļņu, neskatoties uz Lorbera pieticīgajām vajadzībām, vairs nepietika, sevišķi pēdējos gados, kad viņš bija kļuvis par vāju ar darbu saistītajiem tālajiem gājieniem. Tad viņam palīdzēja draugi ar savām brīvprātīgajām dāvanām, jo vairāk tādēļ, ka Lorbers par saviem daudzajiem rakstiem, kuri, pateicoties viņa draugu lielajiem naudas ziedojumiem, tika iespiesti, neminot viņa vārdu, viņa dzīves laikā, nekad nesaņēma honorāru.
1863./64. gada ziemā Lorbers sāka slimot, un, pēc tam kad pavasarī viņa veselība kaut cik uzlabojās, 23. augustā, viņa draugiem par dziļām skumjām, šī ievērojamā vīra zemes gaitas beidzās.
No plašajiem Jakoba Lorbera darbiem visapjomīgākie un arī visnozīmīgākie ir “Dieva mājturība”, kas atklāj varenu ainu par Dieva pasauļu plānu, pasaules iekārtu radības vēsturē un cilvēces pirmvēsturē līdz Noam un Ābrāmam, un “Lielais Jāņa Evanģēlijs” 10 sējumos; taču lielākajai daļai lasītāju ne mazāk svarīgi ir darbi par viņpasauli. Svarīgākie starp tiem ir “Bīskaps mārtiņš” (1 sējums), “Roberts Blūms” (2 sējumi) un “Garīgā Saule” (2 sējumi).
— Oto Cluhans, Valters Patenge
Lejuplādējamas J. Lorbera grāmatas