Biogrāfija – Bibliogrāfija
*
Pēc Jakoba Lorbera, Dieva iedvesmotā 19. gadsimta štīriešu mistiķa, Gotfrīds Maijerhofers no Triestas bija viens no pirmajiem, kas atkal dzirdēja sevī Dievišķo Vārdu un to pierakstīja saviem laikabiedriem un pēctečiem.
Lielāko daļu no savām atklāsmēm viņš saņēma iedvesmu veidā. Svarīgākās no tām ir atrodamas grāmatās “Dzīvības noslēpumi”, “Radības noslēpumi”, “Laika zīmes”, bet pāri visam — “Kunga sprediķi”.
Gotfrīds Maijerhofers piedzima 1807. gada novembrī Minhenē augsta ranga bavārieši oficiera ģimenē. Pēc studiju beigšanas, kas galvenokārt bija veltītas matemātikai, arī jaunais Maijerhofers iesāka militāro karjeru. Kad Bavārijas princis Otto 1833. gadā pārcēlās uz Atēnām, lai kļūtu par izvēlēto Grieķijas karali, Maijerhofers sekoja viņam karaļa svītas sastāvā. Tur viņš apprecējās ar Aspaziju d'Isaju, Atēnu lieltirgotāja meitu.
Taču Grieķijā viņš palika īsu laiku. 1837. gadā sievastēvs savu biznesu pārcēla uz Triestu un līdzi ņēma visu ģimeni. Pēc neilgas pretošanās savas tēvu stipri mīlošās sievas uzstājībai, Maijerhofers izlēma beigt savu dienestu un arī pārvākties uz Triestu. Tā kā Grieķijas valdība uz ārzemēm pensijas nemaksāja, tad šī dzīvesvietas maiņa Maijerhoferam izrādījās visai nožēlojama, jo tagad viņš atradās pilnīgā sievas apgādībā.
40 gadus — līdz savai nāvei 1877. gadā — Maijerhofers dzīvoja Triestā. Sava ilgā atvaļinājuma sākumposmā viņš nodevās savām iemīļotajām nodarbēm — mūzikas un glezniecības studijām. Tomēr ar laiku priekšroku guva interese par garīgajām lietām.
Šī tieksme uz reliģiskajām un garīgajām lietām atrada bagātīgu materiālu Jakoba Lorbera rakstos, ar kuriem Maijerhofers iepazinās Triestā. Jo vairāk Maijerhofers iedziļinājās Štīrijas mistiķa, kuru viņš personīgi nekad nesatika, rakstos, jo vairāk viņā uzplauka aizraušanās ar iekšējā Vārda atklāsmēm un arī viņa daba kļuva arvien iekšējāka un nodevusies šim Vārdam. Pateicoties šādai garīgai intensifikācijai, Maijerhofers drīz sasniedza garīgas pamošanās stāvokli. 1870. gada martā viņš pirmo reizi sevī dzirdēja Kunga Balsi. Septiņus gadus, līdz savai nāvei 1877. gadā, viņš uzticīgi kalpoja šai Balsij par “rakstīšanas kalpu”.
Ir īpašs veids, kā lielākoties Iekšējais Vārds ienāca Maijerhoferā. Parasti, pirms viņš sajuta dziņu rakstīt, attiecīgās tēmas ainas agri no rīta parādījās viņa garīgo acu priekšā kā brīnišķi skaidri attēli. Kad viņš vēlāk pierakstīja to, ko bija redzējis, diemžēl vīzijas skaidrība jau ievērojami zuda. Iespējams, ka šis ir viens no iemesliem, kādēļ Maijerhofera rakstu stilā ir atrodamas nepilnības. Daži Maijerhofera izskaidrojumi attiecībā par iekšējo vārdu ir atrodami vēstulē draugam. Viņš raksta: “Attiecībā par pēdējām atklāsmēm, kas neuzrunāja jūs tik ļoti kā tās par “Gaismu, Dzīvību un Mīlestību”, jums jāatceras, ka mani draugi šeit nav visi vienādā garīgās atvērtības līmenī un viņus nevar salīdzināt ar tevi. Kungs Savā žēlastībā man bieži dod to, kas maniem šejienes draugiem ir tikai daļēji saprotams un daļēji varbūt ir paredzēts lai nākotnē — kas zin kad un caur ko —, kalpotu kā pakāpeniska mācība. Tā es bieži saņemu diktātus, kas neatklāj neko jaunu, bet pasniedz agrākās atklāsmes atšķirīgā veidā. Es vienmēr esmu pavisam pasīvs, kad es saņemu šīs atklāsmes, parasti es pat nezinu, par ko tiek diktēts. Parasti mani satver neizskaidrojams nemiers, man ir jāapsēžas pie galda un tikai kad es paņemu rokā pildspalvu, es saprotu, ko Kungs grib, un arī tad es nezinu ne sākumu, ne turpinājumu, ne beigas, un pat ne vienu vārdu vairāk par nākamo. Tā piemēram, Tas (Viņa Vārds) man saka: “Ņem Jāņa ev. 3. nodaļas 7. pantu!” Es, kas Bībeli nepazīstu nemaz, nezinu it neko par tās nodaļas vai panta saturu, uzmeklēju to, apsēžos, un pierakstu, kas man tiek diktēts par to. Šis ir veids, kā es saņemu savus diktātus, kas nenāk no Manas gribas, nezinot kādēļ un priekš kā, tieši tādā veidā un ne citādi.”
Šis Maijerhofera izskaidrojums rāda, ka tas, ko viņš pieraksta, ir patiesa iedvesma, bet ne viņa iztēles produkts. To pašu apliecina arī Maijerhofera oriģinālie manuskritpi, kas ir uzrakstīti ārkārtīgi ātri un plūstoši, un satur ļoti nedaudz viņa paša roku labojumu.
— Priekšvārds grāmatai “Kunga sprediķi”