Priekšvārds no «Jaunā Jeruzaleme un tās Debišķīgā Mācība», 1938
1710. gada rudenī kāds neliels kuģis ceļā no Zviedrijas uz Londonu, braucot gar Anglijas piekrasti, biezās miglas dēļ tikko neuzskrēja uz sēkli; kuģa dibens atradās tikai kādu ceturtdaļu ass no sēkļa. Kādu laiku visi, kas bija uz kuģa, uzskatīja sevi par pazudušiem. Bet šīs pirmās briesmas vēl nebija galā, kad kuģim uzbruka jūŗas laupītāji. Nākošā dienā kāds angļu krasta apsardzības kuģis, noturēdams zviedru kuģi par laupītāju kuģi, atklāja uz to uguni. Beidzot, lietai noskaidrojoties, pasažieriem un komandai tika dots rīkojums sešu nedēļu laikā neizkāpt malā, jo Londonā bija saņemtas ziņas, ka Zviedrijā plosoties kāda epidēmija.
Nenojaušot šīs pavēles pārkāpuma sekas, kāds jauns zviedris no minētā kuģa pasažieriem, dažu tautiešu pierunāts, kuŗi bija piebraukuši jachtā pie kuģa, devās tiem līdzi malā. Kad tas kļuva zināms angļu iestādēm, tika ievadīta izmeklēšana, lieta nodota tiesai, un minētais cilvēks tikko izglābās no karātavām.
Šādā kārtā četras reizes izglābts no dzīvības briesmām Emanuels Svedenborgs iesāka savu pirmo ārzemju ceļojumu. Toreiz viņš bija divdesmit divus gadus vecs. Viņš bija beidzis Upsalas ūniversitāti un devās ceļojumā, kas ilga četrus gadus.
Svedenborgs piedzima 1688. gada 29. janvārī. Starp viņa senčiem vairākās paaudzēs ir bijuši kalnraktuvju inženieri. Viņa tēvs Jespers Svedbergs, dziļi reliģisks cilvēks, sekmīgi izpildīja galma kapellāna, kā arī profesora un dekāna amatus Upsalas ūniversitātē, un 1702. gadā tika iecelts par Skaras bīskapu.
Uzturēdamies Anglijā, Svedenborgs dedzīgi nodevās matēmatikas un fizikas studijām, pēc iespējas personīgi iepazīstoties ar tā laika ievērojamākiem fiziķiem, un sūtot zviedru zinātnieku biedrībām zinātniskus rakstus, instrumentus un ziņojumus. Atpakaļ ceļā uz Stokholmu, apmeklējot Franciju, Holandi un Vāciju, viņš nodevās kalnu inženieru zinātnēm. Viņš bija pārliecināts, ka vislabāk viņš var kalpot savai tēvzemei, uzlabojot tās nacionālo rūpniecību. 1716. gadā 28 gadu vecumā viņu iecēla par asesoru Valsts kalnraktuvju kollēģijā Stokholmā, kur viņš nostrādāja vairāk kā trīsdesmit gadus. Visā pilnībā izpētījis Zviedrijā pielietojamās metodes, viņš devās atkal ārzemju ceļojumā ar nolūku iepazīties ar citu zemju darba apstākļiem un paņēmieniem. Šī ceļojuma laikā uzrakstītā dienas grāmata liecina par viņa daudzpusīgām interesēm, un satur sīkas ziņas par 18. g.s. Vācijā pielietotām metodēm kaln- un metallrūpniecībā.
Svedenborgs savās pirmās monogrāfijās rakstīja galvenām kārtām par matēmatiku un Zviedrijas minerāliem; bez tam vēl tās satur arī dažādus priekšlikumus vietējās rūpniecības un ražošanas pacelšanai. Viņa Algebra (1717. g.) bija pirmā šai nozarē izdotā grāmata zviedru valodā. Viņš sarakstīja arī īsākus apcerējumus valūtas jautājumos, (1719. un 1722. g. g.) par doku un kanālu būvi, par jaunu metodi gaŗuma grāda noteikšanai, par zemes un planētu kustību, kā arī norādījumus metallu rūdu uziešanai zemē. Laiku pa laikam kalnraktuvju kollēģija atvaļināja viņu no kārtējiem pienākumiem speciālu pasākumu izpildīšanai. Tā Zviedrijas pilsētas Frederikshaldas aplenkšanas laikā 1718. g. viņa vadībā tika pārtransportētas no Štromštades uz Iddefjordu, četrpadsmit angļu jūdzes tālu, pa sauszemi divas galēras, piecas liellaivas un viena šalupe.
Visu šo laiku Svedenborgs baudīja karaļa Kārļa XII labvēlību. Viņa tēvu, bīskapu Svedbergu, dziļi cienīja visi karaliskā nama locekļi, un karaliene Ulrika Eleonora 1719. gadā iecēla Emanuelu līdz ar viņa brāļiem un māsām muižnieku kārtā. Šī iecelšana, kā tas bija parasts, tika atzīmēta ar zināmu pārgrozījumu uzvārdā, pārdēvējot agrāko Svedbergu par Svedenborgu.
Kalnraktuvju kollēģijas oficiālās atsauksmes liecina par Svedenborga izciliem nopelniem un uzcītību asesora amata izpildīšanā. Ar laiku tomēr bija vērojamas pārmaiņas viņa privāto studiju raksturā. Viņš sāka arvienu vairāk interesēties par filozofiskām problēmām. Jau savā grāmatā Principia (1733. un 1734.) viņš uzstādīja teorijas par vielas izcelšanos un magnētisko spēku būtību. Viņš pirmais uzstādīja arī svarīgo miglāju hipotēzi par saules sistēmas izcelšanos, (kas vēlāk kļuva populāra zem nosaukuma «Kanta-Laplasa teorija»). Trīsdesmit gadu vecumā viņam piedāvāja astronomijas profesora vietu Upsalas ūniversitātē, no kuŗa posteņa viņš tomēr atteicās, jo viņa interese bija vērsta uz citām lietām.
Svedenborga tiešā pieeja filozofijai bija cieši saistīta ar viņa studijām anatomijā un fizioloģijā. Viņa galvenais dzīves mērķis šinī laikā bija iegūt noteiktas zināšanas par cilvēka dvēseli, pie kam viņš bija pārliecināts, ka velti būtu meklēt šās zināšanas ārpus tās «valsts», kuŗā dvēsele pati mājo. Šinī nolūkā viņš devās atkal ceļojumos, apmeklējot lekcijas un demonstrējumus Francijā un Italijā, un sīki iepazīstoties ar ievērojamu anatomu sasniegumiem. Šo pētījumu rezultāti aprakstīti divos darbos: Oeconomia regni animalis (1740. un 1741. g. g.) un Regnum animale (1744. g.), kā arī vairākos pēc viņa nāves publicētos rakstos.
Šo anatomisko apcerējumu vērtība pastāv galvenām kārtām viņa konstruktīvā un radošā domā, kas tur izpaužas. Savos pētījumos tiklab par asinīm un asinstraukiem, sirdi un plaušām, kā arī par smadzenēm un nervu sistēmu Svedenborgs nekad neaprobežojās ar vienkāršu aprakstu. Viņa gara triumfs pastāv nevis iekš tam, ka viņš varētu sacensties ar vēlākā gadsimteņa daudz labāki nostādītiem pētījumiem, bet gan viņa saprātā, ar kādu viņš pieiet un aplūko pētījamo priekšmetu.
Turpinot šīs studijas, viņu arvienu vairāk sāk nodarbināt ideja par atbilstību jeb cēlonisku attiecību starp dvēseli un miesu. Šo uzskatu viņš zināmā mērā iztirzāja kādā manuskriptā, kas vēlāk tika publicēts zem nosaukuma Dvēsele jeb racionālā psīcholoģija. Viņš nojauta, ka katrs princips, kas noteic gara darbību miesā, ir universāls princips, kas noteic arī, attiecības starp garīgo pasauli un dabīgo, un pat starp Dievu un Viņa radību.
Dievbijība un vientiesīgā ticība, ko viņš bija mantojis agrā bērnībā tēva mājās, visā viņa zinātnisko studiju laikā ne tikai neizsīka, bet līdz ar pieaugošām zināšanām vēl vairāk nostiprinājās. Dabas valstis un sevišķi cilvēka miesu un dvēseli viņš uzskatīja kā Dieva darbības skatuvi. Tēleskops, mikroskops un skalpelis kalpoja viņam tikai jaunu Dievišķās gudrības un varenības brīnumu atklāšanai. Viņš redzēja, ka starp radītās pasaules dažādajām valstīm pastāv «universāla analoģija». Dabīgai pasaulei viņa acīs bija simboliska līdzība ar garīgo pasauli, un pēdējai savukārt ar Dievu.
Un beidzot, kad šīs idejas bija izveidojušās noteiktā filozofijā, Svedenborgs tapa no inženieŗa, zinātnieka un filozofa par teologu. Viņa pētījumi noveda viņu pie uzskata, ka pasaule ir Bezgalīgās Mīlestības būtības izpausme un kalpo tās nolūkiem. Kāds augstāks Dievišķs mērķis valda visā radībā. Visas pasaules dzīve, fiziskā, psīchiskā un garīgā, ir Dievišķās Mīlestības darbība. Dzīvība un mīlestība ir viens un tas pats. Pasaule ir uzskatāma kā koordinēta vienība, kuŗas uzdevums ir kalpot Dievišķam mērķim, proti, cilvēka radīšanai un viņa vadīšanai tā, ka viņš brīvi, nepiespiesti atmaksātu Dievišķo Mīlestību ar mīlestību.
Sākot ar 1745. g. līdz pat mūža galam Svedenborgs nodevās vienīgi teoloģijai. Viņš atstāja savu vietu kalnraktuvju kollēģijā un iesāka cītīgi studēt Bībeles oriģinālvalodas. Karaliskās kalnraktuvju kollēģijas 1747. gada chronikā atrodams sekojošs ieraksts:
«15. jūnijā. Asesors Emanuels Svedenborgs iesniedza Kalnraktuvju Kollēģijai Karaļa dekretu, ar kuŗu viņš tiek atbrīvots no amata šeit, Karaliskā Kollēģijā, piešķiŗot viņam līdz mūža galam pusi no asesora algas. Visi karaliskās kollēģijas locekļi nožēlo zaudējumu, kāds cēlies ar tik vērtīga kollēgas aiziešanu, un laipni lūdz asesoru neatteikties ņemt dalību tanīs turpmākās kollēģijas sesijās, kuŗās tiks izlemtas lietas, kas iesāktas viņa darbības laikā, kam asesors arī laipni piekrita.»
Lai dotu pareizu priekšstatu par Svedenborga mācībām, tās nedrīkst, pieskaitīt nevienai no pastāvošām kristīgām mācībām. Viņa mācību avoti nav atrodami ne viņa priekšteču darbos, nedz arī viņa laikmeta vispārpieņemtos uzskatos. Viņš nav mācījies nevienā teoloģiskā skolā. Viņa viedokli vislabāk var izprast ņemot vērā viņa paša uzstādītos apgalvojumus, kuŗus viņš atklāti ir izteicis, un kuŗiem viņš ir palicis negrozāmi uzticīgs līdz pat sava mūža galam.
Iesākot savu pirmo un lielāko izskaidrojošo darbu “Debešķīgie Noslēpumi” (Arcana Coelestia), kas izdots no 1749.-56. g., viņš rakstīja sekojošo:
«Ar Kunga Dievišķo žēlastību man tagad kopš dažiem gadiem atļauts būt pastāvīgi un nepārtraukti garu un eņģeļu sabiedrībā, dzirdēt tos sarunājamies, un savukārt sarunāties ar viņiem. Šādā kārtā man ir dots dzirdēt un redzēt brīnišķas lietas, kuŗas ir nākamā dzīvē, un kuŗas līdz šim nevienam nebija zināmas, nedz ir nākušas kādam prātā. Esmu ticis pamācīts par dažādiem gariem, par dvēseļu stāvokli pēc nāves, par elli jeb neticīgo nožēlojamo stāvokli, par debesi jeb ticīgo svētlaimes stāvokli, un sevišķi par lietām, kas attiecas uz ticības mācību, kāda atzīta visā debesī.»
Šo ievērojamo apgalvojumu Svedenborgs uztur spēka visos savos teoloģiskos darbos. Savās mācībās viņš tomēr neaprobežojas ar vienkāršiem dogmatiskiem apgalvojumiem, bet cenšas parādīt, ka tās ir racionālas un pareizi secinātas no Sv. Rakstiem. Un tās visas, kā viņš saka, viņam no Dieva bijis uzdots darīt zināmas cilvēcei. Turpmākajos gados viņš varēja atskatīties atpakaļ uz savu zinātnisko un filozofisko darbību kā uz Dievišķi vadītu sagatavošanos savai garīgajai misijai. Kādā vēstulē Oetingeram viņš raksta:
«Kāpēc es, būdams filozofs, tiku izraudzīts savam tagadējam garīgajam darbam? Iemesls ir tas, lai patreiz atklājamās garīgās lietas tiktu mācītas un saprastas dabīgā un racionālā veidā, jo garīgām patiesībām ir simboliska līdzība ir dabīgām patiesībām. Aiz šī iemesla Kungs man vispirms lika iepazīties ar dabīgām zinātnēm un šādā kārtā sagatavoties, kas notika laikā no 1710 - 1744. g., kad man atvērās debesis».
Viņa ievešana garīgajā pasaulē bija nepieciešama viņam uzdotās misijas veikšanai. Viņam bija jāpārliecina cilvēki par viņpasaules īstenību. Viņam bija jāmācās patiesu piedzīvojumu ceļā, ka cilvēks ir nemirstīgs, un ka visi cilvēka spēki un spējas paliek viņam arī pēc dabīgās miesas nāves. Garīgā pasaule ir cilvēka gara apkārtne. Dabīgā nāve izbeidz uz visiem laikiem cilvēka eksistenci šinī pasaulē, un reizē ar to pamostas cilvēka apziņa nākamās dzīves īstenībai.
Savā grāmatā Debess un Elle (1758. g.) Svedenborgs apraksta garīgo pasauli, izskaidrojot tās uzbūvi un iekārtu. Viņš apgalvo, ka tur atrodas visi, kas jebkad ir dzīvojuši virs zemes. Cilvēce tur nav vis kā liels un dezorganizēts pūlis, bet ir uz visnoteiktāko sakārtota grupās jeb biedrībās pēc viņu tieksmēm jeb dzīves īpatnībām. Katra atsevišķa cilvēka mīlestības jeb gribas raksturs ved viņu sakarā ar sev līdzīgiem. Aiz šī iemesla, kā Svedenborgs māca, cilvēka dzīve virs zemes noteic viņa dzīvi pēc nāves. Spriedums, kas sagaida katru cilvēku viņā dzīvē, nav uzskatāms kā sods vai atalgojums par to, kas darīts šinī dzīvē. Izlietojot dzīvē Dieva doto brīvību, cilvēks jūtas pievilkts un tuvojas tādām biedrībām, ar kuŗām viņam ir līdzība raksturā un dzīvē. «Lielais bezdibens», kas šķiŗ debesi no elles, ir pretstats, kāds pastāv starp ellišķo mīlestību jeb patmīlību un debešķīgo mīlestību, kuŗa ir mīlestība uz Dievu un tuvāko.
Neskatoties uz to, ka Debess un Elle ir viens no Svedenborga mazākajiem teoloģiskiem darbiem, tas tomēr iezīmē jaunu laikmetu cilvēces reliģiskos un filozofiskos uzskatos. Nekāda teoloģijas atjaunošana nav domājama, ignorējot šo atklājumu par cilvēka likteni pēc nāves un par dabīgo notikumu garīgo aizmuguri. Plīvuris, kas tik daudz gadu tūkstošus aizklāja patiesību par cilvēka nākamo dzīvi, ir tagad noņemts, un dabīgai pasaulei ir ierādīta viņas īstenā vieta radītā visuma iekārtā. Tā ir tikai kā mātes klēpis, kur tiek likts sākums citai, daudz reālākai un nebeidzamai dzīvei.
Svedenborga izcilās spējas, kā viņš pats apliecina, bija viņam dotas zināmiem skaidri noteiktiem mērķiem. Viņa misija ir uzskatāma kā vesels jauns posms Dievišķajā cilvēces glābšanas darbā. Cilvēce ir pārdzīvojusi vairākus un dažādus garīgus laikmetus, pie kam katrā no šiem laikmetiem Dievs cilvēcei ir devis kādu īpašu atklājumu, piemērotu šī laikmeta garam un vajadzībām. Tā ebrēju patriarchi un viņu pēcteči tika aicināti un Dievišķi vadīti ar to īpatnējo nolūku, lai virs zemes saglabātos viena patiesā Dieva kults, un lai šis viens Dievs varētu dot cilvēcei atklājumu, kuŗš neaizietu bojā. Cits periods cilvēces garīgā vēsturē iesākās ar Dieva iemiesošanos. Kungs Jēzus Kristus Savā dzīvē virs zemes bija Dievs, kuŗš atklājās cilvēkiem, pieņemot ar piedzimšanu cilvēcīgu dabu. Patiesība, kas inspirācijas ceļā bija dota evanģelistiem, un ko satur evanģeliji un Atklājuma grāmata, bija nākošais garīgās gaismas krājums, ko iepriekšējie laikmeti nebūtu varējuši uzņemt.
Svedenborga pārsteidzošā vēsts skan, ka viņa laikā pasaulē ir ievadīts jauns garīgs laikmets. Pirmās kristīgās ticības skaidrība un vienkāršība ir zudušas, un Dievs ir gādājis par jaunas pasaules izveidošanu, jauna gara izkopšanu cilvēku starpā un jaunas baznīcas dibināšanu, kuŗas ticība pārsniegtu līdzšinējās ticības robežas, un ar laiku apgarotu cilvēci.
Vispārdrošākā un vispārsteidzošākā Svedenborga vēsts zīmējas uz jaunā garīgā laikmeta sākumu. Savā pēdējā teoloģiskā darbā Vera Christianà Religio (Īstā Kristīgā Reliģija) viņš raksta sekojošo:
«Tā kā Kungs personīgi atklāties nevar... un tomēr ir apsolījis nākt un dibināt jaunu baznīcu, kas ir Jaunā Jeruzaleme, tad iznāk, ka Viņš to darīs ar kāda cilvēka palīdzību, kuŗš šīs baznīcas mācības nevien spēj uzņemt ar prātu, bet var tās arī publicēt presē. Ka tas Kungs man, Savam kalpam, ir atklājies, un ir sūtījis mani šo uzdevumu izpildīt, un pēc tam atdarījis manas gara acis, šādā kārtā ievedot mani garīgajā pasaulē, un ir devis man redzēt debesis un elles, kā arī sarunāties ar eņģeļiem un gariem, kas jau nu notiek nepārtraukti daudzus gadus, to es apliecinu kā patiesību; tāpat arī to, ka kopš pirmās aicinājuma dienas es itin neko, kas attiecas uz šīs baznīcas mācību, neesmu saņēmis ne no viena eņģeļa, bet vienīgi no Kunga, lasot Vārdu.» (779).
Kunga otrā atnākšana nav pirmās atnākšanas vienkāršs atkārtojums, un, pretēji izplatītam uzskatam, nenozīmē jaunu iemiesošanos. Tomēr, līdzīgi pirmai atnākšanai, arī šī varēja notikt vienīgi ar aprobežotu cilvēcīgu starpniecību. Ar jaunavas Marijas starpniecību Dieva iemiesošanās notika parastās piedzimšanas ceļā. Cilvēki netika ar varu piespiesti ticēt, ka tas būtu noticis Dievam piepeši parādoties redzamā veidā; bet ticība tika iededzināta, kad cilvēki, dzirdot Kunga vārdus, un būdami liecinieki Viņa darbiem, atzina Viņu par miesā nākušo Dievu.
«Kunga otrā atnākšana», tā Svedenborgs raksta, «nav personīga, bet notiek Vārdā, kas ir no Viņa un ir Viņš Pats». (Īstā Kristīgā Reliģija, 776)
«Lai Kungs vienmēr varētu būt klāt, Viņš man ir atklājis Sava Vārda garīgo nozīmi, kuŗā Dievišķi Patiesais ir savā gaismā, un šinī gaismā Viņš vienmēr ir klāt». (Īstā Kristīgā Reliģija, 780.)
Grāmatas Jaunā Jeruzaleme un tās debešķīgā mācība pirmā nodaļā Svedenborgs jau rāda, kā Sv. Rakstu burtiskā nozīme satur sevī garīgu nozīmi, kuŗas dabu atklāt viņš bija sūtīts. Kā piemēru viņš izvēlējies, ko apustulis Jānis raksta par svēto pilsētu, kas nokāpj no Dieva no debesīm. Šīs vīzijas apraksta tīri dabīgajā nozīmē ir simboliski ietērptas garīgu uzskatu un reliģiskās dzīves īpatnības, kas raksturo jaundibināmo baznīcu virs zemes. Līdzīgi tam, kā Jaunā Jeruzaleme tika redzēta «nokāpjam no Dieva no debesīm», arī visas garīgās patiesības kopā ņemot, kas dotas cilvēces pamācīšanai un apgaismošanai, ir tīri Dievišķas pēc savas izcelšanās, kas arī Vārdā, minētā vietā gleznaini izteikts. Grāmatas pārējā daļā ir īsumā sniegtas Svedenborga teoloģisko rakstu galvenās mācības. Tās ir Jaunās Baznīcas mācības, kas domātas ne tikai cilvēka prātam, bet arī viņa gribai un dzīvei. Tā kā Dieva būtiskā daba ir mīlestība, tad arī visas Svedenborga mācības kopā ņemot uzskatāmas kā izskaidrojums tam, ko nozīmē ‘mīlestība’, ar kādiem līdzekļiem iespējams iedēstīt šo mīlestību cilvēku sirdīs, un kā ar tās palīdzību pārveidojama cilvēces sabiedriskā dzīve. «Visa reliģija attiecas uz dzīvi», rakstīja Svedenborgs, «un reliģijas dzīve ir darīt labu». Še sniegtās Debešķīgās Mācības atklājumam par cilvēka garīgo dabu ir tikai viens mērķis, proti, lai cilvēki savus darbus arvienu vairāk darītu aiz mīlestības, ko Dievs iedēsta viņu sirdīs.
Svedenborga uzstādītiem apgalvojumiem piekritīs tikai tas, kas, lasot viņa rakstus, pats būs pārliecinājies par viņa mācību dzīvinošo spēku. Šinī, tāpat kā kādā citā līdzīgā gadījumā mācekļu vienkāršā atbilde visos vilcināšanās, izbrīnas un šaubu gadījumos skan: «Nāc un redzi!»
Svedenborgs nomira 1772. g. 29. martā, uzturoties Anglijā. Gandrīz trīsdesmit gadus viņš bija nodzīvojis klusā vientulībā, braucot uz ārzemēm vienīgi nolūkā izdot savas grāmatas. Kas viņu pazina, raksturoja viņu ne tikai kā mācītu vīru, bet arī kā ļoti mierīgu, patīkamu cilvēku ar teicamu dzīves veidu. Sabiedrībā jautrs, bērnu mīļotājs, un patīkams dalībnieks inteliģentu draugu pulciņā, viņš bija pieejams visiem, un iemantoja visu viņam tuvāk stāvošo mīlestību.
Vairāk kā simts gadus pēc viņa nāves, 1908. g. pavasarī, zviedru karaliskās flotes fregate devās no Dartmoutas, Anglijā, uz Karlskronu, Zviedrijā, aizvedot šī izcilā vīra mirstīgās atliekas. Apbēdītas Londonas zviedru baznīcas velvē, tās tika pieprasītas no Svedenborga dzimtenes, un tagad gul novietotas marmora sarkofagā Upsalas katedrālē.
— Mācītājs E. A. SUTTONS