“Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā.” — Jāņa ev. 14:23 — Šī panta izskaidrojumam pietiek ar dažiem vārdiem, jo ir pilnīgi dabiski, ja kāds pēc otra tiecas un tas vēl pie tam ir augstāks un gudrāks, tad pirmais darīs visu iespējamo, lai iegūtu augstākā drauga jeb kunga ievērību un mīlestību. Viņš mēģinās ar darbiem pierādīt, ka šai tieksmei un mīlestībai tikai tad var būt labs iznākums, ja stingri rīkojas pēc augstāk esošā drauga jeb skolotāja mācībām un padomiem. Ja tas ir tā, tad viena tieksme tiek atbildēta ar otra mīlestību, un ar to tiek radīta garīga vienprātība, kā pie saderībā dzīvojošiem ģimenes locekļiem, kuri dzīvo zem viena jumta.
Apmēram tāda nozīme ir šiem vārdiem, kurus Es kādreiz teicu Saviem mācekļiem un kuri bija atgādinājums arī pēc Manas aiziešanas, kad nekāds redzams iespaids ar Maniem vārdiem un darbiem vairs nebija iespējams, — palikt uz šī reiz iesāktā ceļa un no mīlestības pret Mani Manu vārdu turēt un pēc tā dzīvot. Es teicu to iepriekš Saviem mācekļiem ar gudru ziņu, jo Es zināju, kādiem kārdinājumiem un pasaules iespaidiem viņi ies pretī, pildot savu uzdevumu.
Taisni tādēļ Es darīju viņus uzmanīgus arī uz vienu lietu, ko viņi vēl nekad nebija aptvēruši, proti — ka Es un Tēvs esam viens un ka tas, kurš redzēja Mani, bija redzējis arī Tēvu, jo — kā Es esmu minējis jau kādā agrākā teksta izskaidrojumā — viņi vēl arvien domāja pārāk cilvēciski. Garīgu pasauli, garīgu iespaidu un garīgu augstāku būtni, kāda esmu Es, miesas tērpā viņi nevarēja iedomāties. Dažreiz viņi gan domāja, ka tagad viņi šo jēdzienu uztvēruši pilnīgi pareizi, bet šis noskaņojums viņiem nepalika. Un kad draudēja briesmas to pavisam zaudēt, tad Man bija tas atkal jāatsvaidzina un atkal viņu sirdīs jādara dzīvs, sevišķi tanī laikā, kad tuvojās pēdējie mirkļi, kuri Man bija rūgtākie un arī viņiem deva lielākos sitienus, jo viņi to, ko nekad nebija turējuši par iespējamu, tagad redzēja norisināmies savu acu priekšā.
Tādēļ Es viņiem apsolīju Iepriecinātāju un domu par Manas redzamās personas zaudēšanu darīju cik vien iespējams viegli panesamu.
Ko Es tur teicu saviem mācekļiem un kam bija iespaids tikai speciāli uz viņiem, tas attiecas arī uz turpmākiem laikiem — visiem tiem, kuri tāpat uzsākuši pareizo ticības un mīlestības ceļu, jo visi cilvēki, kuri patiesi grib Mani mīlēt, to apstiprina, turēdami Manus vārdus jeb tiem sekodami.
Sekošana Maniem vārdiem, pierādījums ar darbiem ir pirmais pamata akmens, vai cilvēki nopietni grib Man sekot pazemības un pašaizliedzības ceļā, ko Es pats esmu pirmais gājis, bez tam tie, visas materiālās pasaules nepatikšanas atstādami aiz sevis, savu skatu vērš tikai uz garīgo, mūžīgo pasauli.
Ir daudzi šajā pasaulē, kuri vārdus “Mani mīlēt” nemaz nesaprot vai gribētu tos izskaidrot tā, kā tas viņiem ir patīkami; bet ar tiem Es neesmu. Es neņemšu un nevaru, ne kā Dēls, ne kā Tēvs, viņu sirdīs ņemt mājvietu, jo viņos lielākā vieta ir ierādīta pasaulīgajām rūpēm, un viņi par Mani un Manu mācību domā tikai tad, kad kāda baznīcas svinamā diena vai rūgti piedzīvojumi, un nelaimes gadījumi viņiem atgādina, ka blakus materiālajai pasaulei ir garīgā un blakus tām ir abu pasauļu Valdītājs, Uzturētājs un Vadītājs, kas, neievērojot nolaidību no cilvēku puses, ļaujas atrasties kā Tēvs, un proti — kā Mīlētājs Tēvs.
Tādiem cilvēkiem, kuri tikai vajadzības gadījumā, blakus pasaulīgajām darīšanām, ļauj Man atnākt, — tādiem Es , protams, nevaru pildīt apsolījumu mājot viņu sirdīs, jo viņi Mani nemeklē ar tādu mīlestību, kādai jābūt uz Mani. Viņiem ir tikai viena veida patikšana attieksmē pret Manu mācību un Manu personu — bez tam viņi vēl šaubās, vai tā eksistē, — jo Es un Mans vārds viņiem iesaka tikai labu vēlas tikai labu, tas ir, garīgi ņemot. Bet pilnīgi Man nodoties, Man un Maniem likumiem visu upurēt, tiktāl viņi negrib savu mīlestību izplatīt, jo tad viņiem būtu jāatsakās no daudziem pasaulīgiem iepriecinājumiem un baudām, kas pēc viņu domām nav iespējams, ja reiz šinī pasaulē ir, un — kā viņi atvainojas — ar to jādzīvo.
Šiem cilvēkiem — un tādi ir miljoni — jānoiet tāls skarbu piedzīvojumu ceļš, kamēr tie nonāks pie atziņas, ka tikai šāda veida mīlināšanās ar Mani nedod nekādu labumu un tai nav nekādas vērtības, bet gan vai nu pilnīgi Man jānododas, vai pretējā gadījumā, jākrīt pasaules rokās.
Visur viņi meklēs mieru un prieku, visu apsūdzēs, Mani, dabu, apstākļus jeb likteni, kā viņi to sauks, bet sevi pašus viņi nekad negribēs atzīt par savas nelaimes cēloni. Tāds būs viņu liktenis: viņiem nevarēs nākt nekāds iepriecinājums, nekāds apmierinājums, jo viņi paši neaptver, ka miers nenāk no ārienes, bet no iekšienes jārada miers ar ārējo pasauli.
Šeit jūs redzat lielo pašnāvību avotu kā apnikuma sekas, jo tas, ko vēlas, nav sasniedzams. Tas ir arī pierādījums cik maz tādās sirīs ir no reliģijas jeb mūžīgās, garīgās dzīves jēdziena, kur atmaksā par labo un ļauno, un sagaida no šejienes aizgājušo, turklāt viņš tiek nolikts tādos stāvokļos, kuros viņam, sevī norobežojoties, viss ļaunais un nepatiesais savā iekšienē jāiznīcina, iekams garu valstī var nokļūt labākā stāvoklī.
Šādu cilvēku starpā, protams, tiem, kuri tiešām Man dzīvo, Man seko un ar darbiem grib Man pierādīt, ka Mani mīlē, — uz priekšu iešana ir ievērojami apgrūtināta, jo viņiem jācīnās ar vairākuma domām un — kā reiz Maniem mācekļiem — par svētības izplatīšanu jāsaņem naids un zaimi.
Bet taisni šī cīņa pret vareno materiālās pasaules straumi, kas arī Maniem mācekļiem bija jāizcīna, ir vajadzīga, lai kļūtu par Manu bērnu, jo ja nebūtu Dieva, augstākas būtnes, kas jūs grib audzināt par Saviem bērniem, tad pēc cilvēciskiem jēdzieniem un prasībām jau pietiktu, ka jūs dzīvojat tā, kā dzīvo cilvēku vairums, t.i., ka jūs Man dotu tikai godu, ka esmu jums devis labākās mācības, bet jums būtu atļauts, kā un kad jūs tās gribat savienot ar savām pasaulīgajām vajadzībām.
Bet tā Es to neesmu domājis, kad Es jau toreiz Saviem mācekļiem teicu: “Kas Mani mīl, tas turēs Manu vārdu” un kā Es vēl tagad jums atkal uzsaucu: “Kas Mani mīl, tam tas ar darbiem jāpierāda.”
Kā Manu mācekļu priekšā tanī laikā bija vai nu pagāni vai neticīgie un fanātiskie burta kalpi un ierobežoti ceremoniju jājēji, no kuriem pirmie nemaz netic, jo tas viņiem ir izdevīgāk, un otrie iedomājas, ka ievērodami reliģijas kultu, tie ir darījuši visu, ko ir Man parādā.
Kā Ea reiz apsolīju Saviem mācekļiem sūtīt iepriecinātāju, kas viņus vadīs, kad viņi visur sastapsies ar grūtībām un kavēkļiem, tā ies arī tiem, kuri grib patiesā nozīmē Mani mīlēt un Manu vārdu turēt.
Ja tas nebūtu Dieva un Radītāja apsolījums, kas visu izciesto bagātīgi atlīdzina, tad būtu atvainojams, ka pat dedzīgākie savā misijā šaubītos un zaudētu cerību kaut tikai cilvēces mazāko daļu glābt no piln īgas bojāejas. Bet tā kā Man kā Radītājam, Kungam un Tēvam ir rokā visas pasaules groži, tas Es arī — kā Es reiz apsolīju Saviem mācekļiem, mājošu pie tiem, kas Mani mīl un Manu vārdu tur, t.i., Es būšu viņiem padoma devējs un vadonis. Es vadīšu viņiem ceļā gatavas dvēseles, kuras ir ātrāk pieejamaas un ar stipriem sitieniem ir darītas mīkstas, kuras ir maksājušas pasaules nepastāvību — lai gan vajadzības spiestas — pēc tik daudziem rūgtumiem ilgojas pēc kaut kā labāka.
Es Savus tagadējos mācekļus arī vairāk stiprināšu ticībā un stiprā paļāvībā Manai vadībai, Es, mājodams viņu sirdīs, aizstāšu viņiem visu to, kas viņiem Manis un Manas mācības dēļ jācieš, lai viņi visu cilvēcisko kārību virpulī paturētu skaidru skatu un neizlaistu no acīm sava uzdevuma mērķi. Tādēļ sekojiet neapnikuši Maniem vārdiem un Manai mācībai.
Vai jūs zināt, kādēļ Es pats tagad caur Saviem kalpiem un rakstītājiem daru jums zināmu Savu gribu? — Jūs domājat, ka to zināt, un tomēr to nezināt. Bet lai jūs arī to saprastu, tad ziniet:
Iemesls, kādēļ jau kopš vairākiem gadiem Mani tiešie vēstījumi plūst bagātīgāk nekā agrākos laikos un kādēļ Es jums dodu tik daudz debesu maizes, kā tas nekad kopš Manas zemes dzīves nav noticis, ir tas, ka taisni tagad tuvojas laiks, kad pasaule sasniegs savu kulminācijas punktu maldos un atkāpjoties no Maniem pirmatnējiem Radības mērķiem. Lai nu — un tas sevišķi noteic Manu atnākšanu — visiem cilvēkiem nebūtu jāiet bojā, tad Es esmu nolēmis, ka tagad atsevišķiem cilvēkiem, kā reiz Maniem mācekļiem, Mans vārds un Mana mācībā jāsaņem neviltota, neaizplīvurota kā praviešos, bet tik skaidra un saprotama, kā to Mani mācekļi mācīja ļaudīm.
Tad šīs mācības izplatīšana bija grūtāka; bet tagad, pateicoties jūsu atradumiem grāmatu iespiešanā, Manas mācības izplatīšana ir daudz vieglāka un tādēļ arī daudzpusīgāka, lai visur, kur valda pasaules varas tumsa, iespiestos Manas mūžīgās mīlestības un žēlastības gaismas spīdums.
Es tagad gribu neticīgajiem atvērt acis un Manas Bībeles burta tulkotājiem izskaidrot īsto nozīmi, lai tad neviens nevarētu atvainoties, ka viņš par to nekā nebija zinājis, un ar atrunāšanos Mani apvainot, lai gan vainīgs ir tikai viņš pats.
Tātad lai šos ar vairāk kā septiņiem zīmogiem slēgtos evaņģēlijus atvērtu un caur šīm grāmatām sagatavotu ceļu pie Manis un Manām debesīm, Es jums sūtu šos izskaidrojumus. Bet tie — lai dotu labumu — nav tikai jālasa, bet jāievēro dzīvē, lai miers, prieks un iepriecinājums būtu pilnā mērā tiem, kuri ir sprauduši par mērķi kļūt Mani bērni. — Āmen.
No Gotfrīda Maijerhofera grāmatas “Kunga sprediķi”, 24.3.1872