“Ticat uz to gaismu, kamēr jums vēl tā ir, ka jūs paliekat par gaismas bērniem!” — Mīļie bērni! Es pats esmu tā gaisma, un šie Mani vārdi toreiz it sevišķi attiecās uz Maniem mācekļiem, kas pie manis bija, uz tam aicināti, lai šīs gaismas gaišumu tālāk izplatītu; pie šī uzdevuma viņiem vajadzēja stāvēt ar pilnu ticību, un būt stipri pārliecinātiem, ka Es esmu visas atzīšanas un patiesības pirmgaisma, Jēzus personā; tikai tā viņiem varēja kļūt par daļu dievišķās gaismas iespaidi, un tikai tā viņi varēja Manās pēdās staigāt.
Tā tas ir arī vēl tagad; kas grib būt no Manas gaismas apgaismots, tam vajag tapt stipram ticībā uz Mani un Manu vadību, viņam vajag iemantot pareizo saprašanu par visu Manu būtību, bet par visām lietām viņam vajag ticēt Manai mīlestībai, un uz to visu celt. Kur nav tās, tur vēl ir tumsība. Es gan tieku pasludināts kā varenais Dievs un Valdnieks vispārībā, un neviens šim uzskatam nerunā pretī, bet kad pazemība un mīlestība grib brālīgā satiksmē ar cilvēkiem būt tur klātu, tad tas cilvēkiem ir par daudz, par neskaidru, jeb labaaki sakot, par neērtu, lai arvien ar Mani nodarbotos, kā ar to, kas ir vienmēr klātbūdams un kas visas domas, vārdus un darbus gribētu vadīt aiz tīras mīlestības jūsu mūžīgai, svētlaimības pilnai dzīvošanai pretim.
Cilvēks baidās no gaismas, jo viņš grib kaut ko tikai priekš sevis vien paturēt, kas viņam pie gaismas negrib izdoties, un tas ir tas dzinulis, kas dzen cilvēku no Manis attālināties, un Manu dievišķo apgaismojumu tikai no zināma attāluma pieņemt; bet tas ir slīps stāvoklis attiecībā uz Mani, kur Mani žēlastības stari to nevar tā sasildīt, kā tie citādi to varētu darīt unto vajadzētu darīt, kad jūs tanīs pilnam nostājaties; ja arī jums tas vajadzīgais karstums, kuru šie stari bieži raida, izliekas nepanesams, tad ticait uz šo gaismu, kā uz dievišķo mīlestību, un izturaties klusi, mierīgi, un necenšaties uzmeklēt tumsību, kas te nozīmē, — ar prātu izraudzīties pašpalīdzību, tiklab savam iekšējās izjūtas stāvoklim, kā arī bieži ārējo piemeklēšanu noveršanai.
Jums, mīļie bērni, kas jūs Mani kā Tēvu savās sirdīs esat uzņēmuši, un vēlaties, ka lai Es pie jums mājotu, jums ir divkārtīgs pienākums šo gaismu, kuru Es jums tieši dodu, satvert ar stipru ticību; jo var nākt tāds laiks, kur jūs no ārienes nekādu gaismas pieplūdumu vairs nesaņemat; tādēļ izmantojiet šo žēlastības laiku, lai kā gaismas berni staigātu, un lai kā tādi tiktu atrasti! Āmen!
— 25. jūlijā, 1880. g. caur Jakobu Lorberu