“Nebīstieties! Jo kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs!” — Mīļie bērni! Šos vārdus Es reiz runāju uz Saviem mācekļiem, kad Es tos viņu nākošajam mācības amatam sagatavoju, un kad tie vēl nebija pilnīgi skaidrībā par to, ka Es pats tas biju Jēzū, tad Man vajadzēja pēc viņu saprašanas spējas rīkoties, un par Tēvu itkā par kādu citu personu runāt, tādēļ Es sacīju: “to gribu arī Es apliecināt Sava debesu Tēva priekšā.”
Bet šī apliecināšana šeit lai nozīmē to, ka tas, kas savu darbību pēc Maniem baušļiem ierīko, un ar to zem Mana karoga nostājas, kur viņš Mani kā valdnieku uzskata, tas ir spējīgs debesu Tēvu sevī uzņemt, un kļūt par Viņa mīlestības dalībnieku, un viņa mīlestība lai parādās visā, ko viņš dara. Un proti: ne algas dēļ, bet aiz mīlestības uz Jēzu, kura vārdus un sarunas līdz ar visiem Viņa darbiem viņš lai atzīst kā no debesu Tēva izejošus, un tādēļ nopūlas tos dzīvē izvest, nepiegriežot vērību tam, ko par to sacīs līdzcilvēki, kas ir dabiskumam un pasaulei ar tās mantām nodevušies, bet ar savu labo priekšzīmi brīvi apliecina Mani pasaules priekšā un nebaidās pie tiem saistīties, kuri jau caur Manu žēlastību uz pazemības ceļa ir nolikti, (un kas tādēļ bieži liekas nabagi un mazi,) labi zinādami to, ka tas, kas pasaules priekšā liekas nabags un mazs, ir tomēr no Dieva izredzēts.
Uz tādiem attiecas tālākie vārdi šinī nodaļā, piemēram: “Kas vienu no šiem vizmazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens tāpēc, ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, Es jums saku, tam sava alga nezudīs.”
Bet pirms Mani bērni to mācās saprast, iekš kam viņu alga pastāv, viņiem ir bieži ilgs laiks viņu audzināšanas skolā jāpavada, tādēļ ka arī viņi vēl par daudz lielu svaru liek uz materiālo, un tādas pasaulīgas laimes mantas par daudz augsti vērtē; tādēļ viņiem vēl ir par tālu dievišķās mīlestības pieaugšanas vērtība, kas te ir garīgā dzīvība; un tādēļ viņi vēl par maz atzīst to svētīdamo roku tādā vadībā, kuru viņi uzlūko kā krustu un ciešanas, kas dabīgajam arī tā ir.
Tikai pamazām viņi var šo vadību saprast; tādēļ taisni Man vajadzēja viņiem pirms tam uzsaukt: “Nebīstieties! Paļaujaties kārdināšanas laikā uz Mani, un aplieciniet ar to Mani cilvēku priekšā, tad es gribu jūs apliecināt debesu Tēva priekšā, un tad jūs sevī piedzīvosiet, Kas ir Tas, Kas jūs ved un vada, ka jūs topat spējīgi apliecināt Manu vārdu patiesīgumu, kas no gadsimta uz gadsimtu pie visiem tiem atkārtoti apstiprinās, kas stipri pie Manis turas.”
Un tā tas paliks mūžīgi, ka visi Manējie taisni caur nakti nāk pie gaismas, un tikai caur cīņu pie uzvaras; jo mūžīgi noder tie vārdi, kurus Es reiz izrunāju: “Nebīsties, tu Mans ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēva žēlīgais prāts ir, jums dot to valstību.” Tā arī jums Es atkal uzsaucu: “Nebīstieties!” Āmen. — Jūsu Jēzus!
— 22. oktobrī, 1881. g. caur Jakobu Lorberu