Kam par Dievišķību ir priekšstats kā par trim personām, tiem nevar būt viena Dieva priekšstata; ar muti izrunājot ‘viens’, viņi tomēr domā ‘trīs’. Bet kam par Dievišķību ir priekšstats kā par trim [daļām] vienā personā, tiem var būt viena Dieva priekšstats, viņi var ‘viens Dievs’ izrunāt un arī ‘vienu Dievu’ domāt.
Priekšstats par trim vienā personā cilvēkam ir tad, kad viņš domā Tēvu esam Kungā [kā dvēseli cilvēkā], un Svēto Garu izejam no Viņa [kā darbošanos]. Kungā tad ir trijība: pats Dievišķais, ko sauc par Tēvu, Dievišķi-Cilvēcīgais, ko sauc par Dēlu, un izejošais Dievišķais, ko sauc par Svēto Garu.
*
.. par Viņu tev varu teikt tikai to, ka Viņš nav nekāds cilvēku ienaidnieks, bet gan visu, kas nāk pie Viņa un pie Viņa meklē palīdzību, labdaris! Viņš gan ir grēka ienaidnieks, bet ne grēcinieka, kas savus grēkus nožēlo un pazemīgi atgriežas pie labā. No Viņa neviens cilvēks vēl nav ticis notiesāts, lai arī viņa grēki būtu vairāk kā smiltis jūrā vai kā zāle uz zemes.
*
Tēvs ir Mūžīgā Mīlestība un kā tāds — visu Bezgalību piepildošo lietu pamatcēlonis un patiesā substance. Es kā Dēls esmu Gaisma un Gudrība, kas iziet no Mūžīgās Mīlestības Uguns, un Vārds, caur ko ir darīts viss, kas eksistē. Svētais Gars ir Dieva Visvarenā Griba, izrunātais Vārds – lai top – un ir tapis tas, ko ir izlēmušas Dieva Mīlestība un Gudrība. Viss tas ir Manī: Mīlestība, Gudrība un visvarens Gribas Spēks.
Un tā eksistē tikai viens Dievs, un tas esmu Es, Jēzus. Es esmu uz Zemes pieņēmis miesu un Savu Garu apģērbis ar matēriju tikai tādēļ, lai Es jums varētu Sevi atklāt tuvāk kā redzamu Dievu, lai tā Es varētu īstenot Savu upurēšanās pilnāko Mīlestības Darbu caur Krusta Nāvi un caur Savu Augšāmcelšanos varētu jums pierādīt, ka Es esmu Kungs pār dzīvību un pār nāvi.
*
Es esmu vienīgais mūžīgais Dievs Savā trīsvienīgajā dabā, kā Tēvs pēc Savas dievišķības, kā Dēls pēc Savas pilnīgās cilvēcības un kā Gars pēc visas dzīvības, darbības un pazīšanas. Es esmu no mūžības pati mīlestība un gudrība. Es nekad neesmu ne no viena nekā saņēmis. Viss, kas te ir, tas ir no Manis, un kuram kaut kas ir, tam tas ir no Manis.
Kādā ziņā tad Es esmu varmāka un pazudināšanas spriedumu devējs?! — Ak, jūs ģeķi! Es jūs mīlu, jūs Mani nicināt. Es esmu jūsu Tēvs, jūs darāt Mani par bendi. Kur es svētīju, tur jūs lādat; kur Es uztaisu, tur jūs nopostāt; ko Es uzceļu, to jūs noliecat; kur es sēju, tur jūs vadāt pāri smacīgas strāvas; jūs esat visā pret Mani. Ja Es būtu tāds, kā jūs sakāt Mani esam, — patiesi, Es jums saku, zeme jau sen vairs nepastāvētu, jā, viņa pat nekad nebūtu tikusi radīta! Bet, tā kā Es esmu tāds, kāds esmu tad viss vēl pastāv tāds, kāds tas bijis un kāds tas būs mūžīgi; un arī jūs būsiet tādi, kādi gribat būt, bez Mana pazudināšanas sprieduma, — jo jūs tapsiet par tādiem, par kādiem jūs paši sevi būsiet padarījuši. Bet, kas Mani ņem, kāds Es esmu, un Mani mīl, kā Es viņus mīlu, tos Es darīšu par tādiem, kādi viņi vēlas būt, lai viņu brīvība un līksmība ir pilnīga mūžīgi.
— No J. Lorbera un E. Svedenborga atklāsmēm