Kad dzīvojam miesā, mūsu gars ir nācis nomazgāt iepriekšējās dzīvēs sastrādātos traipus. Ir kļuvis nepieciešams atklāt jums šo visu, lai jūs spētu pacietīgi panest šīs Zemes ciešanas.
Kopš cilvēces pašiem pirmsākumiem eksistē gara reinkarnācija jeb atkaliemiesošanās kā mīlestības un taisnīguma likums, kā viens no veidiem, kā Tēvs demonstrē Savu bezgalīgo žēlastību. Ne tikai šinī laikā notiek reinkarnācija, tā ir notikusi visos laikos. Un nedomājiet, ka tikai tagad pirmo reizi jums tiek atklāts šis noslēpums.
Kopš pirmajiem laikiem cilvēkos ir bijusi intuīcija par gara atkaliemiesošanos, bet šī cilvēce, kura ir ļāvusi sevi vadīt miesas kaislībām, ir meklējusi materiālās zinātnes un pasaules bagātību, tā ļaudama atrofēties šķiedrām, kuras uztver garīgo. Līdz ar to tā ir kļuvusi kurla un akla pret visu garīgo. Ko jums dod piekalt savas acis grāmatām, kur ir rakstīts par Dieva Likumu un Mācību, ja tai pašā laikā prāts neaptver visa tā nozīmi un sirds neuztver būtību?
Atcerieties — cilvēkos ir atrofējusis garīgā jūtība un intuīcija, un tādēļ, meklējot tajos tekstos Manu patiesību, viņi visbiežāk krīt kļūdainās interpretācijās. Viņu acu priekšā ir gaisma, taču tā vietā, lai iedziļinātos Lekcijas būtībā, viņi apstājas pie burta jeb pie ārējās formas, un tādēļ bieži apjūk. Bet tādēļ jau Es esmu klāt, lai apgaismotu noslēpumus un izkliedētu tumsu, lai lai atbrīvotu jūs no apjukuma un kļūdām.
Līdzība
Dieva priekšā atradās gaismas, šķīstības un nevainības pilns gars, kas teica savam Kungam: — Tēvs, sakiet man, kāda ir mana misija, jo es gribu kalpot Jums. Un Kuns maigi tam atbildēja: gaidi, Es pasaulē savienošu vienu vīru un vienu sievu, un no viņu savienības dzims bērns, kurā tu inkarnēsies, lai tad kā cilvēku bērns pasaules pārbaudījumos tu iegūtu pieredzi un justu ap sevi mātes maigumu un tēva mīlestību.
Gars priecājās un gaidīja. Bet Kungs pa to laiku savienoja ar mīlestībs saitēm vienu vīru un vienu sievu un tā tos nosūtīja dzīves ceļā.
Sievas klēpī uzdīga jauna būtne, un tad Dievs nosūtīja to garu iemiesoties jaunajā ķermenītī un pēc deviņiem mēnešiem viņš ierudzīja pasaules gaismu. Māte laimīgi smaidīja un tēvs viņu uzlūkoja ar lepnumu. Bērns bija abu darbs, viņš bija abu mīlestības auglis. Māte jutās stipra, un tēvs savā ziņā jutās līdzīgs Radītājam. Abi nodevās tās maigās sirsniņas kopšanai.
Gars, kas dzīvoja bērnā, uzsmaidīja, ieraugot mātes saldo skatienu vai tēva nopietno, bet mīlestības pilno seju.
Pagāja laiks, un tēvs savā cīņā attālinājās no mīlestības ligzdas, iemaldījās greizos ceļos, līdz aizgāja pazušanā, atstādams ērkšķājos sava apģērba stērbeles, ēzdams indīgus augļus un noplēsdams lapiņas ziediem, kurus atrada savā ceļā.
Juzdamies slims un satriekts, viņš atcerējās būtnes, kuras reiz bija pametis un nolēma atgriezties pie tām, taču pat tam pietrūka spēka.
Tad, sasprindzinādams savā vārgumā visus spēkus, velkoties un klūpot garajā ceļā, viņš nonāca pie mājas vartiem. Sieva sagaidīja viņu ar asarām acīs, apskāva viņu — bērns bija slims un agonēja.
Ieraugot savu agonējošo bērnu, Tēvs lūdzās Dievišķajai Žēlastībai atvieglojumu bērnam, viņš plēsa izmisumā sev matus un zaimoja Dievu. Bet bērna gars atraisījās no ķermeņa un bija jau Garīgajā pasaulē.
Vecāki bija izmisumā, vainodami viens otru par nelaimi, kāda bija tiem uzbrukusi: ka viņš bija pametis ģimeni, ka viņa nebija spējusi glābt bērniņu.
Kad tas gars nonāca Radītāja priekšā, viņš teica: Tēvs, kādēļ Tu mani esi atrāvis no tās saldās māmiņas apskāvieniem, kura mani zaudējot, ir palikusi izmisumā raudot? Uz to Kungs atbildēja: pagaidi vēl mazliet, un tu atkal nonāksi tajā pašā ģimenē tad, kad viņi būs sapratuši savas kļūdas un Manus likumus.
Vīrs un sieva palika kopā, bet dzīvoja nošķirti, iekšēji nožēlojot savas kļūdas, kad viņus pārsteidza jauna bērniņa pieteikšanās. Dievs lika tam garam atkal atgriezties tai pašā ģimenē, teikdams: ej tajā ķermenī, kas gatavojas dzīvei un priecājies atkal tajā pašā ģimenē!
Vecāki, kuri pirmdzimto uzskatīja par zudušu, nezināja, kas ir atgriezies pie viņiem, taču tukšumu, kuru atstāja pirmais, piepildīja otrais. Tajā mājā atgriezās prieks un miers, atkal smaidīja māte un tēvs bija apmierināts.
Tagad tēvs baidījās attālināties no savējiem un pūlējās izturēties pret tiem ar mīlestību, palikdams viņu tuvumā.
Taču laiks lika viņam aizmirst pagājušo pieredzi un, veco draugu pievilināts, viņš krita atkal vecajā netikumā un kārdināšanā. Sieva viņam to pārmeta un sāka viņu kaunināt. Māja kļuva par kara lauku.
Vīrs drīz bija uzvarēts, slims un vārgs. Sievai, atstājot bērnu šūpulī, vajadzēja celties un iet meklēt maizi nevainīgajam un uzturu partnerim, kurš nemācēja viņu ne mīlēt, ne rūpēties par viņu.
Viņai bija jāizcieš pazemojumi un zaimi, jāpārvar briesmas un sliktās ticības cilvēku zemo instinktu izaicinājumi. Tā viņa katru dienu sadabūja dienišķo maizi savējiem.
Dievs žēloja nevainīgo garu, un pirms tas atvēra savas acis prāta gaismai, Viņš viņu atsauca. Kad gars bija sava Kunga priekšā, tas, pilns sāpju, teica: Tēvs, atkal Tu mani est atrāvis no to rokām, kurus es mīlu. Redzi, cik smags ir mans liktenis! Tagad es Tev lūdzu, atstāj mani vai nu pie viņiem vai pie Sevis uz visiem laikiem, bet neliec man vairs ceļot, es esmu jau noguris.
Kad vīrs pamodās no savas letarģijas, viņš ieraudzīja atkal sāpju ainu — sieva raudāja pie sava otrā bērna gultiņas galvgaļa un nebija nomierināma, jo bērniņš tur gulēja miris.
Vīrs gribēja atņemt sev dzīvību, bet sieva viņu apturēja, teikdama — nesacelies pret savu dzīvību, apturi savu roku, redzi, mēs paši esam vainīgi pie tā, ka Dievs atņem mums bērnus.
Vīrs kļuva nopietns, atzīdams, ka šajos vārdos bija gaisma. Pagāja diena pēc dienas, tās atnesa mieru sirdīm, kas ar sāpēm atcerējās bērnus, kas bija šķīrušies, bet kas bija bijuši mājas prieks. Tagad māja grima izmisumā.
Tad gars jautāja savam Kungam: Tēvs, vai tu mani atkal sūtīsi uz Zemi? — Jā, atkal, un tik daudz reižu pēc kārtas, cik būs nepieciešams to siržu pulēšanai.
Kad gars atkal inkarnējās, tā ķermenis bija slims, jo tajā laikā slimi bija kā māte, tā tēvs. No savas sāpju gultas gars pacēlās pie Tēva, lūgdams atvieglojumu. Šoreiz tas vēl nebija redzējis pasaules gaismu; un vecāki vairs nesmaidīja, bet tikai raudāja.
Māte raudāja no saules lēkta līdz rietam pie bērna gultas, bet tēvs nožēlā juta, kā sāpes caururbj viņa sirdi, redzot, ka bērns bija mantojis viņa slimības.
Īss bija gara uzturēšanās laiks slimajā miesā, un tas atkal atgriezās pie Kunga.
Starp laulātajiem atkal atgriezās vientulība, bet sāpes bija viņus vienojušas kā nekad. Viņu sirdis mīlēja viena otru un viņi solījās atlikušo dzīves ceļu nostaigāt kopā. Vīrs pildīja savus pienākumus, viņa aprūpēja savu laulāto draugu un abi izdziedinājās no savām slimībām.
Bija grūti ticēt, ka Dievs vēlreiz viņiem pišķirtu bērnu, bet, kad Kungs redzēja, ka viņi bija gan fiziski, gan garīgi veseli, viņš viņiem atkal atsūtīja to garu kā atlīdzību par atteikšanos un izlabošanos. Un no sievas klēpja radās trausls ķermenītis kā zieda pumpurs, kas visu māju piepildīja arlaimi un mieru.
Vīrs un sieva, aiz laimes raudādami un ceļos nometušies, pateicās savam Kungam. kamēr daudz cietušais un paklausīgais gars smaidīdams caur bērnu teica Dievam: Kungs, neatņem mani vairāk no maniem vecākiem, jo redzi, ka manā mājā ir miers, viņu sirdīs ir mīlestība, manā šūpulī ir siltums, pie manas mātes ir piens un medus, uz galda ir maize un tēvam ir apmīļojumi un viņa rokās ir darbarīki; svētī mūs!
Un Kungs ar prieku Garā viņus svētīja un atstāja visus savienotus vienā miesā, vienā sirdī un vienā gribā.
— Garīgums.lv, 144000.net