Kungs, mūsu Dievs, Radītājs un Tēvs saviem bērniem. — Šajā faktisko iemeslu izklāstā par lielo nelaimju un posta stāvokļa iemesliem uz mūsu Zemes, Kungs vēršas pie mums kā brīdinošs Tēvs. Viņa Vārdi ir dziļi nozīmīgi mūsu nākotnei un arī nākotnei garīgajā pasaulē, kā arī tie atbild uz jautājumu par to, vai atomu laikmets Zemei nesīs beigas vai varbūt jaunu sākumu, un mēs uzskatām par savu pienākumu šo brīdinošo sprediķi darīt zināmu arī mūsu gara draugiem.
Dzirdiet, dzirdiet, visas tautas! Klausieties Kunga vārdu! Atveriet savas sirdis un ausis un dzirdiet, ko Kungs caur Savu pravieti jums saka! Kādēļ, jūs tautas, trakojat un esat neapmierinātas, kādēļ jūs saniknojaties un tiesājaties savās sirdīs un apsūdzat Mani par postu, kas tagad ir uznācis pār visu Zemeslodi? Taču jūs esat Manu Derību lauzuši, Mani neatzīstat, negribat turēt Manus vieglos baušļus un tagad pilnīgi izejat no Manas svētās kārtības, lai vēl jo brīvāk un netraucētāk varētu grēkot — tā vietā, lai jūs aiz mīlestības pret Mani Manus baušļus un kārtību brīvprātīgi paceltu par savas nākamās dzīves vaduguni un caur to kļūtu par šī likuma darītājiem! Bet tā vietā jūs sevi mierināt un runājat pakaļ saviem ausīs pūtējiem — nav nekāda Dieva; cilvēka Dievs ir cilvēks, kas līdz ar to arī ir augstākā būtne, un daudzas citas tamlīdzīgas muļķības.
Šādi cilvēks uzskata sevi par kādu mirstīgu dievu un līdz ar to nostāda pats sevi vēl zemāk par Manu dabas valstību! Jo Mani slavē un godā pat meža un lauka zvēri, ļaudami skanēt savām prieka dziesmām. Arī augu valstība stāsta savam Radītājam — lielais, visvarenais Dievs, Tev ir labpaticies dāvāt arī mums dzirkstelīti Tava Visgara, un līdz ar to mūžīgi neiznīcināmu, bezgalīgi daudzkāršojošos dzīvību, lai to ieliktu tava sēklas graudiņa dīgļlapiņā un tur to labi uzglabātu, lai tad, kad grauds zemē sadalītos, dzīvība kļūtu brīva un varētu tālāk vadīt augu augšanu. Un šiem dabas prieka un pateicības saucieniem piebalso lieli eņģeļu pulki, pienesdami Man slavinājumus un godināšanu no Mūžības uz mūžību pirmajiem par prieku, bet izvirtušajai cilvēku ciltij pat kaunu un negodu.
Un tad nu, pateicoties jūsu visai dzīvības kārtībai pretējai uzvedībai, izceļas tāda mēroga KATASTROFAS kā tikko pagājusī ar visiem tās briesmu darbiem (2. Pas. karš —izd.), nelaimēm un izpostījumiem, kurus Mani iekšēji vēl pavisam nebrīvie un nevaldāmie bērni savā verdzībā caur savu ļoti ļauno gribu ir palīdzējuši izaicināt un ļauj to darīt atkal no jauna caur saviem pasaules varenajiem un augstākajiem, nepaceļot visasākos iebildumus pret jaunajām apzinātajām ļaundarībām. Un tad tie pagriež savus durkļus uz citu pusi un par visu šo nelaimi vaino to pašu Dievību, kuru pirms tam paši kā nepastāvošu neatzina, stūrgalvīgi noliedza un cēla sevi pašus tā vietā, pateicoties savam gara slinkumam, gara gribas vārgumam un no tā izrietošajai augstprātībai. Viņi savā apžilbinātībā ticēja, ka paši spēj veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem un kārtības, kura gan pastāvīgi prasa uzlabojumus; bet savas sirdsapziņas brīdinošajā balsī viņi neieklausījās, tie tikai to nosita un tā darīja brāļu slepkavības! Taču tieši šī balss būs viņu pašu tiesnesis!
Citi, ne mazāk izvirtuši, saka — tā kā Kungs sūta tik daudz sodu, novērsīsimies no Viņa pilnīgi un noliegsim Viņu!
Par to Es saku — tas, ko jūs, dumjie cilvēku bērni, saucat par Dieva sūtītiem sodiem, patiesībā ir tikai iepriekšēju, jūsu pašu radītu, cēloņu sekas. Tādēļ Es saku — nedariet neko ļaunu, tad arī jums nenotiks nekas ļauns; turieties tālu no netaisnības, tad nelaime neskars jūs. Bet cilvēkiem vienmēr, tāpat kā vēl šodien, ir dota brīvība atgriezties un tā novērst vēl ko daudz ļaunāku. Tā savu likteni jūs varat pagriezt, taisnīgi staigājot Manā mācībā un līdz ar to radīt priekšnoteikumus sakārtotai dzīvei. Kas savā dvēselē jūtas vēl vajš, tas lai sirdī lūdz Mani stiprināt viņa ticību, paļāvību un gribasspēku. Bez tam Es savā mūžīgi neierobežotajā Varas pilnībā spēju izdarīt arī to, kas jums izskatās neiespējami. Un tā gan cilvēki kopumā, gan arī atsevišķi cilvēki var veidot sava likteņa izmaiņu. Ja jūs, cilvēku bērni, pieminētu, ka jūs sevī nesat Mana Mūžīgā Visgara dzirkstīti, kas jūsos atdzīvojas tieši tādā mērā, kā jūs staigājat Manā kārtībā, un kas vienmēr būs arī brīdinātājs jūsos par novirzīšanos no ceļa. Tālāk, tas jums tika dots klāt kā atbildīgs dvēseles vadonis, kas jūs vada un apkalpo no šūpuļa līdz kapam un pastāvīgi pūlas jūsu prātu vadīt uz labo, kam vienīgi jāļauj brīvība jūsu gribai no Manis un kas saka: vai tas nav noziegums, ar Mani ķildoties un cīnīties par taisnību tad, kad iestājas apstākļi, kas nav tīkami pie labklājības un iedzimtā slinkuma pieradušajiem, ļaunajiem un sirdī cietajiem cilvēkiem; kas visas līdzšinējās zināšanas tāpat kā Manu mācību izspļauj kā suns un meklē jaunus, sev patīkamākus cilvēciskos ceļus, kuru nav un nevar būt?
Tā kā, pateicoties Manai mūžīgajai kārtībai, visas cilvēka iekšējās dzīves norises un parādības, tāpat kā attiecīgi arī Universa norises un parādības, cita ar citu ir saistītas un tām ir jābūt saistītām atbilstībās, tad kādam pilnīgi deģenerētam cilvēku dzimumam Es varu pieļaut tikai tādus pasaules vadoņus un priekšniecību, kas vairāk vai mazāk atbilst tās sagandētajai būtībai. Kāda ir iekšpuse, tāda pati ārpuse; kāda ir cilvēka iekšējā dzīve, tāda tā agrāk vai vēlāk izpaudīsies arī uz āru gan atsevišķajā, gan arī masā! Tādēļ tad arī: nocietinātas, bezmīlestības un no Manas kārtības pinīgi izgājušas tautas; cieti, bezmīlestības, tirāniski, valdīt- un slavaskāri augstākie, un, protams, atbilstoši likumi un rīkojumi, kas apspiež dvēseles un kam tās ir jādara nemierīgas, lai tās nepārpurvotos pilnīgi, bet sāktu apdomāties un sāktu iegriezties sevī.
Ja Es rīkotos pretī Pats Savai kārtībai un šādam sagandētam cilvēku dzimumam dotu baudkārīgus plītniekus par ķēniņu un augstākajiem, tad tie kristu visādās kaislībās, kārībās un iegribās un nekad nebūtu spējīgi valsts lietas kārtīgi vadīt. Un, ja Es piedevām vēl svētītu Zemes laukus tā, ka trūkuma nebūtu nekad, tad sekas šādas tautas dvēsles dzīvībai būtu katastrofālas. Šāds cilvēku dzimums, kas nekad nav ilgojies pēc gudras Radītāja vadības, pārdeģenerētos tiktāl, ka tas pilnīgi zaudētu savu līdzību ar Dievu un tas pats sev pilnīgi nolaupītu visas gara spējas un radošos dievišķos spēkus uz mūžību. Manā Garīgajā pasaulē šāds dzimums nonāktu ar saplēstām dvēselēm un to radīšanas priekšformās un miljoniem eņģeļu pulku būtu kā samariešiem gadsimtiem un gadu tūkstošiem ilgi, ko darīt, lai tik sabojātas dvēseles vismaz kaut cik izlīdzinātu!
Cik rūgtus pārmetumus tad Man izteiktu tāds dzimums, tikko tas nonāktu skaidrībā par savas sātaniskās uzvedības sekām! Tas sauktu Mani par visnepilnīgāko, negudrāko, par Zemes bērnus audzināt totāli nespējīgāko Radītāju, kam taču viss būtu jāparedz jau iepriekš.
No tā izriet, ka nepastāv nevienas citādas iespējas šo cilvēku dzimumu atgriezt Manā kārtībā un likt tiem ieskatīt viņu sagandētās rīcības sekas, neaizskarot viņu brīvo gribu. Jā, ja Es atrastu Savā Kopējā Radības plānā kaut mazāko nepilnību, kas apdraudētu Manu Manā kārtībā staigājošo radījumu nākamo pilnīgumu un pilnīgāko Dieva līdzību, tad patiesi, Es jums saku, Man būtu ļoti viegli caur Manu Varas Gribu visu Radību un visas būtnes tajā vienā acumirklī likvidēt un pārvērst atpakaļ Manās pirmdomās, no kurām ir cēlusies visa matērija un visas radītās būtnes un mūžīgi turpina rasties, un no tām tad likt celties pilnīgai Radībai.
Kas gribētu ar Mani, visa esošā Radītāju, par to tiesāties? Bet, tā kā Mana Radība sevī ir uzbūvēta pilnīga, un Man, tās Radītājam ir pats svarīgākasis visu radīto arī uzturēt, tad neatliek nekas cits, ka ir jāpaliek pie vecās kārtības!
Vēl Es neesmu pilnīgi aizslēdzis ceļu uz Savu Tēva Sirdi. Bet, kas grib atgriezties, lai dara to drīz! Citādi Man vajadzēs laist pār šo Zemi lielas nelaimes, pret kurām visas pagājušās un arī daļēji vēl esošās nobālēs, lai beidzot taču šis dzimums nonāktu līdz savam patiesajam mērķim! Apcietināto, savā ļaunumā paliekošo Tēva Mīlestība Manī apklās un tad Mana Dievišķība Manī savā nepielūdzamībā ļaus valdīt Savai tiesai. Bet Es tad aizspiedīšu Savas ausis, lai nedzirdētu viņu žēlabas un vaimanas. To ievērojiet!
Jo nu Mans laiks ir piepildīts, lai Zemi atkal izveidotu par Paradīzi, lai beidzot atkal tajā valdītu miers un harmonija un Es Pats varētu dzīvot pie saviem patiesajiem bērniem. Kā tas ir noticis, ka reiz dievbijīgā pilsēta — tagad jūsu galīgi ļauna kļuvusī sirds — ir nogrimusi, kļūdama par garīgo netikli? Es jums saku — tās ir jūsu netiklības domas, jūsu netikumi, laulības pārkāpšana, kaislības, iekāre un visu veidu kārības, kā arī naids, skopums, nesaskaņas, nelabvēlība, apmelošana, melīgums un vajāšana, jūsu neierobežotā augstprātība, patmīlība, jūsu patvaļa un spītība, valdītkāre, slavaskāre un baudkāre, kā arī visu veidu ļaundarības pret saviem tuvākajiem domās, vārdos un darbos!
Ak, jūs grēcīgā tauta, kuras sirds ir galīgi nocietinājusies un pilna pārkāpumu, kurā mīlestība ir galīgi atdzisusi un kura pastāvīgi domā tikai ļaunu, kura negrib atzīt un zināt, ka ar tādu izvirtību tā pati sev izaicina tiesu kā nepieciešamas sekas! Cik ilgi Man vēl vajadzēs jūs panest? Cik ilgi man vēl jānoskatās jūsu nodarbēs? Manu Vārdu jūs vairs negribat dzirdēt; jūs to vairs negribat, kā pirms laikiem to ir gribējuši apgaismoti gudrie, ķēniņi un augstmaņi! Toties pasaules gudrajiem un viltīgajiem no jūsu vidus ir jākļūst apkaunotiem; un tā starp viņiem būs mūžīgā cepšanās bez gala. Tad atzīstiet patiesos aizgājušo 6000 gadu tautu izviršanas iemeslus, kas ir vienīgi — pilnīga novēršanās no Dieva un Radītāja mācībām un dzīves kārtības!
Pirmtēvi, sākot no Ādama līdz Noasam, kas dzīvoja Manis svētītajās Anohas augstienēs, kurās neviens sātancilvēks nedrīkstēja spert kāju, ja negribēja kļūt par plēsīgo zvēru laupījumu, kurus Es biju nolicis par augstieņu sargātājiem — visi tika atkārtoti Manis personīgi pamācīti visās zemes un garīgās dzīves lietās. Šī mācība tika tālāk nodota mutiskā veidā, vēlāk pēc Manas Gribas tā tika pierakstīta. Viņi visi dzīvoja uzticīgi pēc Manas mācības kā īsti Gaismas bērni līdz Ādama un vēlāk Ievas nāvei — tātad 960 gadus ilgi. Šo pirmtēvu vēlākie pēcteči, kuru sirds un prāts pamazam novērsās no Manas mācības, devās uz dzīvi Hanohā, kur savienojās ar tās pilsētas meitām un sievām.
Bet izvirtušais Hanohas ķēniņš Lamehs, kuram nepieciešamās pamācības sniedza gan Mani apgaismotie gudrie, gan Es Pats, atgriezās kopā ar saviem padomniekiem un augstmaņiem tik pilnīgi, ka viņš kluva savai tautai par spīdošu paraugu; viņu slavēja un uz ceļiem pateicās Man par viņu. Pēc tam gadsimtiem ilgi — līdz pat ķēniņa nāvei — viņš pats un tauta dzīvoja Manā svētajā kārtībā un tādējādi pacēlās ārā no sava līdzšinējā radījuma stāvokļa par īstiem sava Dieva un Radītāja bērniem, kas strādāja un dzīvoja laimē un mierā un viņiem netrūka nekā. Vēlākie ķēniņi un paaudzes kopā ar saviem izvirtušajiem priesteriem, kuru sātaniskā darbība būtiski piepalīdzēja šīs milzīgās valsts pagrimšanā, arvien vairāk atkrita no Manis; viņi radīja sev pašu dzīves kārtību un likumus, veda asiņainus karus ar kaimiņu tautām. Viņi bija izgurojuši un lietoja sprāgstvielas ar ļoti spēcīgu iedarbību, ar tām tie arī saspridzināja lielās ūdens āderes zem kalniem, no kā beigās izcēlās lielie ūdens plūdi no kalnu dziļumiem. Tie pārplūdināja trešo daļu Āzijas ar 4000 metru augstu ūdeni; noslīka visa Hanohas zeme kopā ar augstkalnēm. Izglābās tikai Noass ar savu ģimeni un Rakstos minētie dzīvnieki Noasa un viņa palīgu būvētajā koka kastē jeb šķirstā! Neko nebija līdzējuši visi Mani brīdinājumi un pamācības, kurus Es biju devis hanohiešiem caur Maniem sūtņiem! Kaspijas jūra un Arāla ezers ir šīs kādreizējās plūdu katastrofas mēmi liecinieki. Šīs milzu valsts pagājušā lieluma atliekas neticīgie vēl šodien var atrast dziļumos!
Japāņi, kuru pirmtēvi 1900 gadus palika uzticīgi Manā mācībā un kārtībā, kuru Es devu viņu ciltstēvam Meduhedam, un kuru viņš un viņa gudrie skolotāji un to palīgi uzticami pierakstīja, drīkstēja sevi lepni un laimīgi Manā priekšā saukt par "debesu dēliem" un "Zemes meitām". Toreiz viņi bija visbagātākā, laimīgākā un apmierinātākā tauta uz šīs Zemes un uz tās salām nedrīkstēja un nevarēja uzkāpt neviens mantkārīgs svešzemnieks. Taču pamazām šī tauta novirzījās no Manas kārtības un, tā kā nelīdzēja gadsimtiem ilgie brīdinājumi, Es ļāvu šai tautai nokļūt zem mongoļu kundzības, lai viņu ļaunas kļūstošās dvēseles pasargātu no galīgas sagandēšanās, un tādēļ Es slepeni atvadīju mongoļus šurp. Nu atkritējiem bija jāmaksā mongoļiem smagas nodevas un jābūvē pilsētas. Līdz ar to šīs tautas laime un miers bija pagalam. Taču tomēr viņiem bija visas iespējas arī sveškundzības apstākļos savu sirdi atkal pievērst Man, tad es viņu likteni varētu atkal padarīt panesamāku.
Līdzīgi, kaut arī ne tik slikti, izgāja ķīniešu tautai pēc tam, kad arī viņi Manu tīro mācību, kuru Es biju devis viņu ciltstēvam Sihinam, pamazām atstāja un nodevās elkdievībai un iekārtoja tempļus savai nojausmai, nevis dzīvajam Dievam.
Pirmēģiptieši, kurus valdīja un mācīja pamatgudrie ganu ķēniņi, kuru klintīs iecirstos rakstus līdz pat šodienai neviens neapgaismotais nespēj atšifrēt, palika Man uzticīgi 700 gadus, bet tad arī viņi krita elkdievībā un citos netikumos, noturēdami savu gudro mācītāju attēlotos Manu īpašību un spēku simbolus par pašiem šiem spēkiem un godināja un pielūdza tempļu nedzīvās formas un pie tam visās lietās briesmīgi izvirta! Kad arī šeit visas pamācības un brīdināšana palika nesadzirdēta, Es ļāvu svešajiem — faraoniem atrast ceļu šurpu, kas tad drīz arī uzmetās te par karaļiem un valdniekiem un pakļāva sev ēģiptiešu tautu! Vēlāk tā nokļuva zem romiešu kundzības, bet vēl vēlāk — zem angļu.
Izraēliešu tauta, kas bija Manis izraudzīta par vadoni tautām, tāpat atkārtoti izgāja no Manas kārtības un jau tajā laikā, kad Mozus to vadīja caur tuksnesi. Tā bija spītīga, sirdī nocietināta un materiālajā iegrimusi tauta, kurā nebija nekādas mīlestības, un līdz ar to arī nekādas garīgās dzīvības valgmes, kas būtu varējusi likt sirds laukam zaļot un nest Man nobriedušus dzīvības augļus. Tādēļ arī saskaņā ar Manu pirmkārtību tuksnesis nevarēja dot zaļumu, lai gan Man būtu bijis viegli to īsā laikā bez cilvēku palīdzības caur Manu Varas Gribu pārvērst par auglīgu aramzemi. Vēlāk šī tauta savā augstprātībā pieprasīja Man sev ķēniņu, jo tai vajadzēja ārēji redzamu spožu valdnieku un tādēļ to vairs neapmierināja Mana vadība. Savā slinkuma radītajā augstprātībā tauta arvien stiprāk pieķērās cietajiem Mozus likumiem tā vietā, lai uzņemtu to garu. Es šos likumus neatcēlu, bet ar Savu mīlestības mācību pamatoju tos un darīju tos garīgus. Un tad, kad Es Personīgi gribēju šo tautu izaudzināt par patiesu Dieva tautu, tā savā apžilbinātībā vajāja Mani cilvēciskajā formā kā Dēlu un, pateicoties Manam pieļāvumam, sita Mani Krustā!
Tomēr no šīs tautas Es ieguvu Sev spēcīgas Man pilnā mīlestībā kalpojošas un Manu mācību daudzās zemēs, pilsētās un ciemos izplatošas dvēseles. Nocietinātajiem Es nevarēju un nedrīkstēju atņemt viņu brīvo gribu, viņus netiesājot! Tā kā visi brīdinājumi un jau agrāk izciestie izsūtījuma sodi palika bez noturīgākas iedarbības, Es ļāvu pār tiem nākt pēdējai tiesai un izkaisīju šo tautu visos vēju virzienos. Nu viņiem kā bezvalsts tautai ir jāēd rūgtā svešinieku maize un sava mīlestības trūkuma, stūrgalvības un neticības dēļ ir jāpacieš citādi ticīgo vajāšana un apkaunojums. Taču viņiem tāpat kā visiem citiem atkritējiem vienmēr pastāv iespēja brīvi atgriezties pie Manis un Manā Mājā, pašiem sevī izravēt slimīgo tieksmi pēc dzīves materiālajiem labumiem un tā vietā uzņemties Manus vieglos baušļus un pēc tiem darboties!
Indiešu tauta, kuru zemei vajadzētu būt īpaši svētītai, jo tā tika Dieva Gara caurdvesta, sakropļoja un pārcilvēciskoja sava reformatora mācības, pilnīgi novērsdamies no pasaules, kurā taču Es to pēc Savas Gribas sūtīju dzīvot un vingrināties tuvākmīlestības darbos, dzīves cīņās darīt stipras savas dvēseles un tādā veidā nobriest augstākai dzīvei Manā Garā. Bet tā vietā viņi dzīvo muļķīgu grēku nožēlnieku dzīvi, paši sev uzlikuši soda spaidus, kas nevienam nedod neko derīgu, bet drīzāk liek dvēselēm iznīkt.
Lai šo tautu uzpurinātu no tās slinkuma, gribas vārguma un izlutinātības, lai to darītu drosmīgu dzīves cīņām un iespējami pamatīgi atbrīvotu no viņos ieaugušā fatālisma un fanātisma, kas tos ir novedis garīgā nāvē, Es pieļāvu, lai tie nonāktu zem salu tautas angļu kundzības un valdīšanas un dažāda veida kalpībā zem viņiem, ka arī reizumis zem viņu pārmācīšanas, caur ko arī viņu brīvība un patstāvība bija zudusi uz ilgu laiku. Jo arī viņu sirds kļuva tumša un nebrīva un neko vairs nezināja par Dzīvā Dieva Garu!
Un kur ir kādreizējais persiešu, babiloniešu, maķedoniešu, romiešu un grieķu spožums, vara un lielums? Tautas, kuras visas taču reiz atbilstošajā laikā saņēma no Manis un no apgaismotiem skolotājiem un gudrajiem savam iekšējam dzīves briedumam un īpašajam raksturam piemērotas veselības un dzīves mācības! Tas viss ir nogrimis, pateicoties šo tautu augstāko totālas materializācijas dēļ, jo tie pilnīgi aizmirsa Mani, bet iekārtoja tempļus un altārus saviem elkiem tā vietā, lai savas sirdis kā dzīvus tempļus svētītu Man! Viņu zemes visas kopā kļuva par svešu varu futbola bumbu un tādas tās ir vēl šodien!
Un beidzot — kas ir noticis ar Manu Mīlestības mācību, kuru Es kā Pestītājs Pats dāvāju pasulei? Manā Garā tā tika mācīta un izdzīvota tikai pirmkristiešu draudzēs, kamēr tad uznāca augstprātīgi, valdītkāri un bizneskārīgi subjekti, kas mantkārīgos nolūkos saformēja pagānisku rituālu kopumu, kuru nosauca par reliģiju un ar to tie savas akli ticīgās avis notur savos ceļos un iegrūž tās vissliktākajā, dvēseli nāvējošā māņticībā līdz pat šodienai. No tās bez MANAS TIESAS nav iespējams tikt atbrīvotam!
Taču tuvu ir laiks, kas Es nākšu atprasīt Savas avis no neuzticamajiem ganiem! Tad gani būs apkaunoti visas pasaules priekšā!
Kādreiz lielo tautu priekšstāvjos atklājas patiesie garīgās un tikumīgās tautu un to kultūru izviršanas iemesli. Pagrimumu neizraisa kaut kāds akls liktenis, bet vienmēr un atkal tikai cilvēki paši, agrāk vai vēlāk atkāpdamies no Manas kārtības un gribēdami iekārtot dzīvi pēc savas pašu kārtības un likumiem. Tas ļoti smagi kaitē dvēselēm, jo tādējādi tās pašas, sakarā ar savu garīgo pretošanās spēju paralīzi, labprātīgi padodas savas ļaunās gribas kalpībai, no kuras ir nekavējoties jāatbrīvojas, visā pilnībā darbojoties pēc Manas mācības!
Savās sirdīs jūs Man jautājat — Kungs, ja tas viss ir tā, kā Tu mums tagad to atklāj, tad kādēļ Tu esi pieļāvis tādu Tavu bērnu izviršanu, jo Tava Visvarenā Griba to būtu varējusi pavisam viegli novērst?
Uz to Es jums atbildu — protams, to Es būtu varējis darīt tik tālu, cik Es būtu gribējis rīkoties pret Savu Pirmkārtību. Vienā acumirklī Es varētu izslēgt jūsu brīvo gribu, ļautu ieplūst Manai Visvarenajai Gribai un jūsu sirdis iekārtotu tā, ka tās turpmāk mēmi paklausītu Man visās lietās. Bet tad jūs būtu nolaidušies līdz mašīncilvēku līmenim un ļaunā, Dievam pretējā dīglis jūsos paliktu, un tādēļ jūs nemūžam vairs nevarētu sasniegt savu augsto mērķi, jo jūs apstātos dzīvnieku līmenī. Tie seko savai dziņai — instinktam, kuru viņos ieliek un uztur Mana Visvarenā Griba, līdz ar to viņi var rīkoties un kustēties tikai pēc Manas Gribas kārtības. Un tādēļ viņi paši no sevis arī nevar nonākt ne pie kādas dzīves pilnveidošanas. Tādēļ cilvēka gribai ir jāpaliek brīvai uz visām mūžībām. Cilvēks stāv zem Mana "vajadzētu" baušļa, tikai tā miesa — zem Mana "vajag" baušļa — tai "vajag" mirt!
Bet Es pastāvīgi protu no cilvēka sliktās rīcības beigās tomēr panākt labu efektu! Patiesi taisnajam, kas visu laiku staigā Manā mīlestībā, pat vissliktākajos dzīves apstākļos netiks aizskarts ne matiņš, neskatoties uz dažām ciešanām un nelaimēm, kuras Man ir jāpieļauj arī viņiem, jo tikai ciešanās dvēsele kļūst stipra un spēcīga un derīga lieliem uzdevumiem Manā Valstībā. Tādēļ, jūs varonīgie ciešanu nesēji — "Esiet klusi tam Kungam, lielajam, Visvarenajam Būvmeistaram, kas ir jūsu Tēvs Gaismā!" Viņš stiprinās jūs ciešanās un palīdzēs nest jums nastu. Jo Es esmu un mūžīgi būšu Vecais Dievs, kas sēž Valdīšanā un gudri vada visu, kas ir, un Es būšu vienmēr patiess Tēvs visiem, kas Mani mīl un viņi piedalīsies tajā neapjaušamajā laimes pilnībā, kuru bauda miljardi Manu bērnu garīgajā pasaulē, pasaulē, par kuru ļaunprātīgie šīszemes sātana kalpi apgalvo, ka tā nepastāvot, kamēr taču viņi paši ar savām dvēselēm un ar savu iekšējo garu savas dzīves trešo daļu pavada miega un sapņu stāvoklī. Jo sapņo arī viņi, lai arī viņi savas dvēseliskās negatavības dēļ ne vienmēr sapņus spēj atcerēties.
Un nu klausieties Mani tālāk un aptveriet savās sirdīs visā dziļumā un ļaujiet, lai jūsu prāts ir tā pārbaudes akmens!
Savā Gudrībā Es esmu ielicis cilvēkos kā pamatu un līdz ar to nepilnīgi visas Man pilnīgi atbilstošās īpašības, spējas un spēkus, lai tādējādi viņš pats radoši varētu kļūt par savas iekšējās dzīves pilveidotāju un līdz ar to viņš būtu pati sevi noteicoša, sevi apzinoša, atzīstoša un no sevis brīvi darbīga būtne, spējīga uz arvien augošu pilnveidošanos, kādēļ arī kļūstot arvien līdzīgāka savam Kungam un Radītājam. Lai to sasniegtu, cilvēkam priecīgi un pateicīgi jāuzņem savā sirdī Manas Vārds, ar kuru Es tam atklāju Savu Gribu, un tad pēc tā arī jārīkojas. Ja Es cilvēka dvēseli būtu radījis pilnīgu no paša sākuma, tad viņam būtu atņemti visi pamudinājumi un motivācija vingrināt savus miesīgos un garīgos spēkus. Viņš dirnētu tikai savā domu un ideju pasaulē, negribēdams neko no tā realizēt, un beidzot viņš nebūtu vairs izkustināms ne uz kādu citu darbību, kā vienīgi apmierināt savu izsalkumu un parūpēties par savu apģērbu.
Tas ievērībai zinātniekiem, kas par cilvēka radīšanu ir izteikušies visļaunākajā veidā!
Visu redzamo un jūsu miesas acij nesaskatāmo esošo, visas Radības telpas Manā bezgalīgajā Universā ar visām neskaitāmajām apdzīvotajām zvaigznēm Es esmu radījis tikai cilvēku dēļ, kuriem reiz kā pilnīgiem bērniem būs kopā ar savu Tēvu un Radītāju līdzi jābauda Viņa prieki un brīnumi. Es vēlreiz uzsveru, ka no pašiem pirmsākumiem Es Savā Gudrībā visu Savu Radību esmu uzbūvējis uz vispilnīgāko, tā kā uz mūžību tai vairs nav vajadzīga nekāda uzlabošana vai izmainīšana un arī ne tad, ja Manu radījumu ļaunprātības dēļ itin bieži stingrā pamatkārtība tiktu traucēta un tādēļ iestātos seku stāvokļi, kas būtu sāpīgi pašiem miera traucētājiem un Visumā reizēm radītu haosa stāvokli. Manā Radīšanas kārtībā bērnu pilnveidošanas un garīgas pašapzināšanās dēļ bija jāuzņem arī mācības un baušļi un caur pakļaušanos tiem ceļš uz Manu Tēva namu ir pavisam īss.
Bet, ja tomēr cilvēku bērni, pateicoties viņiem Manis dotajai brīvajai gribai, neņem vērā iekšēo balsi un, labi zinādami, kas ir labs un kas ļauns, tomēr iziet no Manas kārtības un darbojas pretim Maniem baušļiem, tad viņi paši pagarina savu ceļu pie Manis. Un, tā kā dzīve Manā Radībā viscaur ir pamatota uz pilnīgāko harmoniju starp Radītāju un radījumu, tad patmīlīga un patvaļīga dzīve ārpus Manis nevat pastāvēt, bet beigās tai ir pašai sevi jāsaēd; un no tā nepielūdzami izriet, ka viss radītais — kā šīs Zemes, tā arī visu miljardu sauļu, planētu un to pavadoņu — kas nostājas pret Manu viņu būtībai pieskaņoto mācību un kārtību, kas viņiem visur tiek darīta zināma caur Maniem neskaitāmajiem gudrajiem un skolotājiem, beigu beigās tomēr, lai arī garos, sāpīgos un mokošos apkārtceļos, kas bieži nozīmē veselas mūžības, ir jāatgriežas Manā kārtībā, jo tā ir izgājusi no Mana Gara un tādēļ ir Dievišķas izcelsmes!Taču var notikt, ka pamatos ļaunas dvēseles ļoti ilgi krīt savā pašu gribētajā dzīves stāvoklī un nogrimst arvien dziļāk gan savā iekšējā, gan šķietamajā pasaulē, kas nav realitāte un tādēļ nevar pastāvēt ilgi.
Bet jo varenāk un skaļāk paceļas viņu iekšējais gars, kuram kopā ar dvēseli ir jāgrimst dziļumos, un tas apsūdz un brīdina, ceļ nemieru un moka dvēseli nepārtraukti. Piedevām dvēseles pamatļaunums ir vēl arī grauzošs tārps, kas nemirst, un tās dusmas ir liesmojoša uguns, kas nenodziest, kamēr šāda dvēsele nonāk savas personīgās elles visdziļākajā dibenā un beidzot tur sāk taisīties uz atgriešanos. Maniem kalpiem eņģeļgariem pietiek jau pirmā palīdzības sauciena; tie tūdaļ tuvojas šim garam un rāda glābjošo atpakaļceļu, pirms ir PAR VĒLU! Ja dvēsele nesauc palīgā, bet sakarā ar savu totālo apcietinātību labāk spītīgi ilgi panes visas elles mocības, kas var notikt ārkārtīgi reti, tad šīs dvēseles iekšējais gars pamet to pavisam, bet tās sastāvdaļas sadalās, pēc Manas Gribas radniecīgās dvēseļu sastāvdaļas un dabas spēki pievelk tās, kas tad arī nozīmē personības izbeigšanos, kas ir otrā jeb patiesā dvēseles nāve. Taču nupat sadalījušās specifikālpotences attīstās caur tūkstoškārtīgu savu formu nāvi uz arvien augstākām dzīvības formām, līdz tās, vienmēr uz visgudrāko vadītāj- un -uzraudzītājgaru vadītas, no jauna pāriet uz visaugstāko dzīvības formu, tas ir — cilvēka, respektīvi — tiek saslēgtas cilvēka formā. Jo viss dvēseliskais matērijā spiežas uz garīgošanos un neeksistē neviens saules puteklītis, neviena putekļu ērcīte, kam nebūtu Manis nolikta mērķa! Jums pietiek ar tikdaudz; to jūs spējat aptvert. Mācieties no tā!
Manos neizmērojamajos un mūžīgi neizdibināmajos Gudrības dziļumos nespēj iespiesties neviens augstākais eņģeļa gars, nemaz nerunājot par kādu Zemes mirstīgo; tāpat to nespēj neviens aptvert, jo to nevar attēlot ne ar kādām atbilstību ainām un vajadzīgos jēdzienus nevar novadīt līdz jums ne ar kādām līdzībām. No tā izriet, ka cilvēks nevar dzīvot bez Dieva, lai arī viņš sev iestāstītu pretējo, cik vien grib. Tikai zināmu laiku viņš savā ļaunumā var būt nostājies pret Dievu, jo visā Universā bez Dieva nav nekā cita, bet viss atrodas Dievā! Un arī cilvēks atzīs, ka viņš ar savu saprātu, lai vai cik ass tas nebūtu, nevar aptvert garīgo un Dievišķo, bet gan var to izdarīt vienīgi ar sirdi tikai tad, kad ir attīrījies no pasaules mēsliem!
Manās garīgajās pasulēs ir ļoti atbilstoši iekārtotas skolas, kurās pat Mani atkritušie bērni tiek izaudzināti līdz pilngatavībai un reiz arī viņi var kļūt Man par vērtīgiem palīgiem un darbarīkiem, kā arī par nākamo paaudžu līdzpestītājiem pat tālākajās pasaulēs. Jo mūžība nepazīst laiku, kas kā šķietamība aprij visu sev apkārt un liek visam pāriet, bet Manā mūžīgajā Klātbūtnē miljardi jūsu Zemes gadu paiet kā knapi viens gaisīgs acumirklis.
Bet ja lietas ir tādas, vai tad nav MUĻĶIS tas, kas savā augstprātībā, savā patmīlība un savā spītībā vēl joprojām grib turēties Man pretī un iet savus ceļus? Ak, Mani dumjie bērni! Ja jūs varētu redzēt to neskaitāmās nožēlas asaras un dzirdēt rūgtos pašpārmetumus, kādus Viņā pusē sev adresē tie, kas ir dzīvojuši uz Zemes pēc savas pašu gribas, bet Manējo bija pilnīgi aizmirsuši! Un, ja jūs varētu tikai vienu sekundi baudīt Manas Godības iepriekšēju "garšu" no tā, kāda bauda ir sagatavota Maniem patiesajiem bērniem un garīgi atdzimušajiem, jūs nekavējoties un pilni nožēlas atgrieztos Manā svētajā dzīves kārtībā!
Patiesību meklējošajiem pasaules zinātniekiem un viņu piekritējiem lai ir pateikts: Es esmu visu cilvēku Radītājs un Tēvs, visi reiz ir izcēlušies no Manis un izcelsies arī nākamībā no Manas Mīlestības klēpja! Savu Godību Es nedodu nevienam citam! Pēc gara Es esmu mūžīgs un bezgalīgs. Viss rodas un pastāv no Manis! Viss ir Manī! Viss ir no mūžīgi bezgalīgākās Manu domu un ideju pilnības — no mazākā līdz lielākajam! Tādēļ pamatu pamatos Es esmu viss, ko ietver bezgalība! Es esmu personisks, būtisks un Manas Mīlestības patiesajiem bērniem arī redzams Dievs, ar kuru viņi var aprunāties kā ar brāli! Es viens Pats esmu tīrākais visu garīgo būtņu Pamatgars un kā tāds arī visu pamatelementu pamatviela un mūžīgais pamatelements — Mana Dievišķība ceļas no Manas Mīlestības, bezgalība ir Mana Būtne un tā tiek radīta un uzturēta ar Manas Gribas Varu!
Tā kā Es savā Būtībā esmu bezgalīgs, tad ārpus Manis nevar atrasties nekas! Lai gan Mani radījumi, pateicoties pieļautajam patstāvības stāvoklim, atrodas it kā ārpus Manis, pamatos tomēr viņi ir Manī! Tādēļ tas, ko cilvēki sauc par telpas bezgalību, nav nekas cits, kā Manas Gribas Gars, kas no mūžības ir nolicis šo bezgalīgo telpu un ir piepildījis to visu ar visādu veidu būtnēm. Šis Gars ir tīrā Mīlestība un līdz ar to Dzīvība, Gaisma, Gudrība, skaidrākā Sevis apziņa, noteiktākā jušana, uztvere, skatīšana un darbība! Es esmu Viszinošs Dievs caur Savu vareno ārējās dzīvības Ēteru, kas atrodas visciešākajā saistībā ar Mana Gara fokusu un caurspiež visu, visu aptver, redz, dzird, jūt, domā, grib un darbojas it visur. Es esmu un mūžīgi būšu Pirm- un Pamatparaugs visiem cilvēkiem: tas pats Dievs, Kungs, Radītājs un Tēvs, kuru augstprātīgie, valdīt kārie un salvas kārie, saprāta ziņā gan stiprie, bet garīgi nīkulīgie, slinkie un domāt negribošie cilvēku bērni tic atmestu esam, lai varētu sevi pašus celt par dieviem!
Pasaules varenajiem un karavadoņiem Es uzsaucu — bāziet savus nāves zobenus makstīs! Jo, kas ņem zobenu, tam būs jāmirst no zobena. Bet cīnieties ar mīlestības un patiesības ieročiem pret saviem personīgajiem ļaunajiem iedzimtajiem ienaidniekiem, kas saucas — naids, skaudība, dusmas, šķelšanās, atriebība, mantkārība, augstprātība, patmīlība, varaskāre un slavaskāre un visu veidu ļaunumi, kas jūsos pašos rada nemieru, iznes to ārā un piepilda ar to pasauli. Tikai tāda cīņa ir taisnīga Manā priekšā un nes sevī uzvaru! Tad kā patiesie garīgie kara varoņi jūs arī no Manis saņemsiet algu, kāda pienākas uzvarētājiem!
Un ziniet — Es neesmu gribējis it nevienu karu un neviens nav Manā priekšā pamatojams kā kaut kādā veidā nepieciešams, bet gan visi tie ir cilvēku augstprātības, valdīt- un slavaskāres kā arī nepiesātināmās mantkārības izraisīti. Man būtu līdzekļu un ceļu papilnam, lai tādas tautas, kas ir pilnīgi nogrimušas materiālajā, arī bez kara atgrieztu uz ceļa un pie Manas kārtības. Lielākās daļas cilvēku totāls pagrimums materiālismā un līdz ar to arī totāla atsvešināšanāas no Dieva ir, bija un vienmēr būs visu karu sakne!
Jo dziļāk tādas tautas nogrimst garīgās nāves naktī un līdz ar to noliedz Dieva Dzīvības Garu, jo tiek vesti nežēlīgāki kari, kā jums jūsu vēsture uzskatāmi māca. Tādēļ pasaulē nekas nav slikts, kā tikai cilvēks, kad tas savā sirdī novēršas no Dieva, sava Radītāja un Tēva un sevi un savus līdzcilvēkus uzskata tikai par vienas dienas mušām, atbilstoši tos vērtē un arī rīkojas! Tad no pasaules pazūd laime un miers, un tālāk valda nemiers ar savām postošajām sekām, kas visu spiež savās sliedēs. Sirdstīro cilvēku bērnu tautas, kas dzīvo Manā kārtībā un vienmēr rīkojas pēc Maniem mīlestības baušļiem, nepazīst karus un vienmēr tiek pasargātas no kara fūrijām pretēji tautām, kas aizmirst savu Dievu — pie tām trako šīs fūrijas. Arī par to jūsu vēsturei ir daudz piemēru. Jo jūsu Kungs un Radītājs, bez kura Gribas ne zvirbulītis nenokrīt no jumta, nemūžam nepaciestu šādus uzbrukumus ar nolūku pret saviem patiesajiem bērniem.
Uz visas jūsu Zemes tāpat kā arī vispār uz visām pagātnes, tagadnes un nākamajām sauļu zemēm, kā arī uz visām Universa sfērām nav iedomājams gadījums, kad kāda sātaniska gara pildīta tauta varētu uzbrukt ar karu, sakaut, nodedzināt, aplaupītt un kaut kādā veidā pakļaut sev kādu tautu, kas visā patiesībā dzīvo Manā kārtībā un tādējādi ir saistīta ar Manu Garu. Un tāpēc ir jāuzskata par nekaunīgāko pārdrošību un Dieva zaimošanu, ja pilnīgi bezdievīgi, sātana gara pildīti cilvēki tieši pasludina, ka kari esot vajadzīgi sakarā ar draudošo planētas pārapdzīvotību un ar to saistīto uzturlīdzekļu nepietiekamību un draudošo badu. Viņi nezina, ka veidojot šo Zemi, Es esmu to organzējis tā, ka Zeme Manā kārtībā dzīvojošu cilvēku dzimumu spēj pilnīgi pabarot arī tad, ja tas skaita ziņā daudzkārt pārsniegtu šodienas cilvēci!
Jo Man ir vienkārši Manu augšanas kartību visā dabā daudzkāršot, paātrināt, palēnināt, ierobežot vai arī pilnīgi apstādināt, un viss tas ir neatkarīgi no iepriekšējas sējas apstākļiem, kas varētu būt bijuši vai paši labākie, arī augsne vislabākā un tāpat visi citi vajadzīgie priekšnoteikumi. Vai! cilvēku dzimumam, ja Es no jūsu laukiem atraušu Savu svētījošo roku! Ar to pašu viss dzīvais uz šīs Zemes tiktu nodots bada nāvei! Taču Es vienmēr pasargāju Savējos no visa posta un uzturu tos uz labāko Sev zināmā veidā. Taču Es gribu vēlreiz atgādināt — ja šis cilvēku dzimums tūlīt neatstāsies no sava sagandētā dzīves veida, tad Es gribu sūtīt pār to TĀDAS NELAIMES, kādas Zeme vēl nav pieredzējusi un piedzīvojusi! Un Es labāk redzu jūsu miesas ejam bojā, nekā dzīvībai tajās jeb dvēselei ļaut pilnīgi sabojāties! Ievērojiet to labi!
Lai visiem BURTA JĀJĒJIEM un Vārda knibinātājiem ir pateikts — lai viņi mācās katrā Rakstu vārdā pazīt un saprast dzīvo garu, bet tam nolūkam ir nepieciešama atbilstību zinātnes pazīšana, kas senajiem cilvēkiem bija parasta lieta. Tādēļ arī viņi Rakstu tēlaino atbilstību valodu saprata labi un mācīja to arī skolās, un tas bija laikā, kad viņi dzīvoja pēc Maniem baušļiem un savas sirdis bija pievērsuši Man. Bet vēlāk — ķēniņu laikos tauta jau izvirta, šo zinātni vairs nevingrināja un sāka stīvi turēties pie nedzīvā burta, kā tas notiek vēl arī šodien. Bet tādēļ tad arī visa Dievišķā ienaidnieki ir pasludinājuši Bībeli par pasaku un slepkavu grāmatu!
Taču jau tuvu klāt ir pienākušas visa aptumsuma un prāta jēdzienu beigas! Augšām celsies Mīlestības un Patiesības Gars un tas valdīs Manu patieso bērnu sirdīs!
Dārzniekam un ZEMKOPIM saki — Es esmu vienīgais patiesais dabas laika veidotājs, lai arī bieži liekas, ka dabas norises nepārvalda nekāda kārtojoša roka. Jūs dabā redzat tikai ārējās norises un parādības, bet nepazīstat to iekšējo būtību, ne to dzīvo un darbīgo spēku dzīvi un rosīšanos, kam allaž ir jāpakļaujas Manas Visvarenības Gribas niecīgākajam mājienam. Laika apstākļi un viss dabas ražīgums vienmēr ir saistīts ar cilvēku iekšējo nostāju pret savu Radītāju. Ja viņi rīkojas un dzīvo saskaņā ar Manu kārtību un tur Manus likumus, tad Es parūpējos par sējas bagātīgu iznākumu; tad zemkopja darbs tiek svētīts un pildīsies augļu un graudu klētis. Bet, ja cilvēki pilnīgi aizmirst Mani — un ar dvēseles remdenu pusticību Es neesmu mierā — tad tas slikti izpaudīsies visās dabas norisēs, kā jau jūs to atkārtoti esat piedzīvojuši.
Bet, ja Es par spīti Savu bērnu pilnīgai sagandētībai tomēr svētītu zemkopja darbu, tad ar to pašu Es būtu nodevis viņu dvēseles galīgai samaitāšanai un viņi tad nemūžam vairs negribētu ticēt Dieva vadošajai rokai. Atpazīstiet tādēļ vienmēr šķietami aklajās dabas norisēs Manu kārtojošo un regulējošo, bet arī tiesājošo roku un neticiet, ka patiesie Radītāja un Tēva bērni jelkad tiktu nodoti rupjo un aklo dabas spēku rīcībā. Starp lietiem un Saulīti un labdarīgiem vējiņiem pār Zemi vienmēr būs nepieciešamas arī vētras un negaisi, lai uzturētu to pastāvību. Taču Manus patiesos bērnus nekad tieši neskars ļoti stiprie lieti, krusa un visu veidu kaitēkļi, jo šīs parādības ir tikai cilvēku sagandētības tiešās sekas un tām ir jāmoka un jārada nemiers šim dzimumam.
Bet, ja Es, neskatoties uz visu, tomēr dažos kontinentos reizēm pilnīgi nepelnīti pielaižu bagātīgas ražas, tad arī Es viens Pats zinu, ar kādu mērķi un pamatojumu Es to pieļauju. Lai neviens neapjūk šādu šķietamu pretrunu priekšā, jo beigās Es visiem likšu atskaitīties.
BAGĀTAJIEM, kas vēlas staigāt Manā kārtībā, Es saku: Es esmu jūsu bagātības cēlonis, Es līdzināju jums ceļu uz to, jo tā bija Mana Griba! Bet esiet vienmēr godīgi iegūto labumu gudrie pārvaldnieki un nekad uz saviem nabagajiem brāļiem neskatieties nicinoši un augstprātīgi, jo jūs nezināt, kāds gars viņos dzīvo un kādam nolūkam Es tādas dvēseles esmu sūtījis uz Zemi. Tādēļ vienmēr priecīgi dodiet no sava pārpalikuma un nekad nesūtiet nevienu lūdzēju prom no savām durvīm! Tā vingrinieties žēlsirdībā kā augstākajā no gariem, ko Es jūsos kā attīstāmu pamatu esmu ielicis, bet kas jums ir jāattīsta līdz augstākajai iespējamai gatavības pakāpei, lai reiz jūs sava Radītāja un Tēva priekšā varētu stāvēt kā attaisnotie, lai tad Viņam nebūtu jāsaka — drīzāk kamielis izies caur adatas aci, nekā viens bagātais ar nocietinātu sirdi ieies Manā Valstībā!
NABAGIEM, trūcīgajiem Es saku — Es esmu jūsu nabadzības iemesls, jo tā Es esmu gribējis un tādēļ tā vajadzēja parādīties esamībā, lai jūs varētu mācīties un vingrināties patiesā pazemībā un pacietībā, kā arī dzīvā ticībā un paļāvībā uz Manu gudro vadību. Bet es vienmēr vadīšu neapcietinātas sirds bagātā prātu tā, lai tas atcerētos par jums. Un caur jūsu taisno ceļu Manā priekšā jūsos tiks pamodināti neapjausti spēki, kas darīs jūs derīgus lieliem uzdevumiem Manā Valstībā. Tādēļ nekad nepieļaujiet, lai jūs pārmāc ļaunas domas, zemas dažādu veidu vēlmes un kārības; tad jūs kļūsiet stipri dvēselēs un spēsiet uzņemt dzīvības pilnību no Manis; tad Es varēšu ņemt mājokli jūsu sirdīs kā Manā dzīvajā templī!
Kamēr šis cilvēku dzimums nebūs sasniedzis pilnīgu gara jaunatdzimšanu, Es došu jums nabagos un bagātos, lai līdzinātu nelīdzeno un, lai visās dzīves lietās un norisēs panāktu taisnīgu visu pretrunu izlīdzināšanu caur čaklu vingrināšanu un dvēseles spēku attīstīšanu, caur dzīvošnu Manā mīlestībā vai Manā Garā, kas Manī Pašā ir Mīlestība!
Bet tu, Mans mazais pulciņ, Mans mazais ganāmpulciņ, kas esi saglabājis uzticību Man visu laiku un visās dzīves dienās, neizbīsties, bet pacietīgi gaidi Mani! Es gribu tevi sargāt un vadīt ceļos, kurus zinu Es Viens Pats. Un tu redzēsi Manu Seju un runāsies ar Mani kā ar Brāli.
Labi tiem, kas kas dzird Manu Vārdu un to uzņem ar pateicīgu sirdi un tālāk ceļo Manā Mīlestībā. Tie miesas nāvi nebaudīs, bet viņu pārvēršanās notiks vienā ātrākajā acumirklī maigā veidā un tad tie kā mūžīgi brīvākās garīgās būtnes pāries no šīs par ļaunu kļuvušās pasaules nāves brīvā, gaismas pilnā dzīvībā, kur nav nakts, nav nāves, nav rūpju, ne nelaimju, kur aplaimojošs miers un svētlaimība pār svētlaimību būs viņu daļa!
Jums visiem Mana Mīlestība un tās Spēks, Mana Žēlastība un Mana Svētība! Āmen!
— Pierakstījis O. M., Vācijā, 1949. gadā.