No “Debesis un Elle” ievada
Kungs, runādams uz Saviem mācekļiem par laikmeta galu (kas ir baznīcas beigu laikā) nobeidz Savu priekšsludinājumu par tās cits citam sekojošiem stāvokļiem mīlestības un ticības ziņā šādiem vārdiem:
“Tūdaļ pēc to dienu bēdām saule aptumšosies un mēness zaudēs savu spožumu, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustēsies. Un tad Cilvēkdēla zīme parādīsies pie debess un visas ciltis virs zemes vaimanās, redzot Cilvēkdēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš izsūtīs Savus eņģeļus, kas ar stipru bazūnes skanu sapulcēs Viņa izredzētos no četriem vējiem no viena debess gala līdz otram” (Mat. 24:29–31).
Kas saprot šos vārdus burtiski, tie domā vienīgi, ka beigu laikā, ko sauc par pastaro tiesu, tas viss notikšot, kā burtā rakstīts: ne tikvien saule un mēness aptumšošoties, zvaigznes no debess kritīšot, Kunga zīme pie debess parādīšoties un tie Viņu redzēšot mākoņos līdz ar eņģeļiem, kuri tad bazūnēšot, bet arī (pēc citiem priekšsludinājumiem) visa redzamā pasaule iešot bojā, pēc kam celšoties jauna debess līdz ar jaunu zemi. Mūsu dienās tā domā lielākā daļa baznīcas cilvēku.
Bet kas tā domā, tie nezina noslēpumus, kādi slēpjas katrā atsevišķā Vārda izteicienā, jo katrai atsevišķai lietai tur ir sava iekšēja nozīme, kurā domātas nevis dabīgas un pasaulīgas lietas, kādas ir tās, kas minētas burtiskajā saturā, bet garīgas un debešķīgas. Un šāda nozīme ir ne tikvien veselām vārdu kopām, bet arī katram atsevišķam vārdam, jo Vārds uzrakstīts vienos atbildumos, proti, lai katram atsevišķajam sīkumam tur būtu sava iekšēja nozīme. ..
Šinī pašā nozīmē domāts arī tas, ko Kungs sacījis par Savu atnākšanu debess padebešos: Ar sauli, kas aptumšosies, tur apzīmēts Kungs mīlestības ziņā; ar mēnesi — arī Kungs, bet ticības ziņā; ar zvaigznēm — labā un patiesā jeb mīlestības un ticības atziņas; ar Cilvēkdēla zīmi pie debess — dievišķā patiesā atklāšanās; ar zemes ciltīm, kas vaimanās — viss, kas pieder pie patiesā un labā jeb ticības un mīlestības; ar Kunga atnākšanu debess padebešos ar spēku un godību — Viņa klātbūtne Vārdā un atklāšanās; ar padebešiem apzīmēts Vārda burtiskais un ar godību tā iekšējais saturs; eņģeļi ar stipru bazūnes skaņu apzīmē debesi, no kurienes ir dievišķais patiesais.
No sacītā redzams, kas šinīs Kunga vārdos domāts, proti, ka baznīcas beigās, kad vairs nebūs mīlestības un tamdēļ arī ticības, Kungs atdarīs Vārdu — proti, tā iekšējo saturu — un atklās debess noslēpumus.
* * *
No priekšvārda grāmatai “Jaunā Jeruzaleme un tās debišķīgā mācība”
Svedenborga izcilās spējas, kā viņš pats apliecina, bija viņam dotas zināmiem skaidri noteiktiem mērķiem. Viņa misija ir uzskatāma kā vesels jauns posms Dievišķajā cilvēces glābšanas darbā. Cilvēce ir pārdzīvojusi vairākus un dažādus garīgus laikmetus, pie kam katrā no šiem laikmetiem Dievs cilvēcei ir devis kādu īpašu atklājumu, piemērotu šī laikmeta garam un vajadzībām. Tā ebrēju patriarchi un viņu pēcteči tika aicināti un Dievišķi vadīti ar to īpatnējo nolūku, lai virs zemes saglabātos viena patiesā Dieva kults, un lai šis viens Dievs varētu dot cilvēcei atklājumu, kuŗš neaizietu bojā. Cits periods cilvēces garīgā vēsturē iesākās ar Dieva iemiesošanos. Kungs Jēzus Kristus Savā dzīvē virs zemes bija Dievs, kuŗš atklājās cilvēkiem, pieņemot ar piedzimšanu cilvēcīgu dabu. Patiesība, kas inspirācijas ceļā bija dota evanģelistiem, un ko satur evanģeliji un Atklājuma grāmata, bija nākošais garīgās gaismas krājums, ko iepriekšējie laikmeti nebūtu varējuši uzņemt.
Svedenborga pārsteidzošā vēsts skan, ka viņa laikā pasaulē ir ievadīts jauns garīgs laikmets. Pirmās kristīgās ticības skaidrība un vienkāršība ir zudušas, un Dievs ir gādājis par jaunas pasaules izveidošanu, jauna gara izkopšanu cilvēku starpā un jaunas baznīcas dibināšanu, kuŗas ticība pārsniegtu līdzšinējās ticības robežas, un ar laiku apgarotu cilvēci.
Vispārdrošākā un vispārsteidzošākā Svedenborga vēsts zīmējas uz jaunā garīgā laikmeta sākumu. Savā pēdējā teoloģiskā darbā “Īstā Kristīgā Reliģija” viņš raksta sekojošo:
“Tā kā Kungs personīgi atklāties nevar... un tomēr ir apsolījis nākt un dibināt jaunu baznīcu, kas ir Jaunā Jeruzaleme, tad iznāk, ka Viņš to darīs ar kāda cilvēka palīdzību, kuŗš šīs baznīcas mācības nevien spēj uzņemt ar prātu, bet var tās arī publicēt presē. Ka tas Kungs man, Savam kalpam, ir atklājies, un ir sūtījis mani šo uzdevumu izpildīt, un pēc tam atdarījis manas gara acis, šādā kārtā ievedot mani garīgajā pasaulē, un ir devis man redzēt debesis un elles, kā arī sarunāties ar eņģeļiem un gariem, kas jau nu notiek nepārtraukti daudzus gadus, to es apliecinu kā patiesību; tāpat arī to, ka kopš pirmās aicinājuma dienas es itin neko, kas attiecas uz šīs baznīcas mācību, neesmu saņēmis ne no viena eņģeļa, bet vienīgi no Kunga, lasot Vārdu.” (779).
Kunga otrā atnākšana nav pirmās atnākšanas vienkāršs atkārtojums, un, pretēji izplatītam uzskatam, nenozīmē jaunu iemiesošanos. Tomēr, līdzīgi pirmai atnākšanai, arī šī varēja notikt vienīgi ar aprobežotu cilvēcīgu starpniecību. Ar jaunavas Marijas starpniecību Dieva iemiesošanās notika parastās piedzimšanas ceļā. Cilvēki netika ar varu piespiesti ticēt, ka tas būtu noticis Dievam piepeši parādoties redzamā veidā; bet ticība tika iededzināta, kad cilvēki, dzirdot Kunga vārdus, un būdami liecinieki Viņa darbiem, atzina Viņu par miesā nākušo Dievu.
“Kunga otrā atnākšana nav personīga, bet notiek Vārdā, kas ir no Viņa un ir Viņš Pats.” (Īstā Kristīgā Reliģija, 776)
“Lai Kungs vienmēr varētu būt klāt, Viņš man ir atklājis Sava Vārda garīgo nozīmi, kuŗā Dievišķi Patiesais ir savā gaismā, un šinī gaismā Viņš vienmēr ir klāt.” (Īstā Kristīgā Reliģija, 780.)”