Atkal Es gribu runāt par tuvākmīlestību, bet šoreiz jau no nobriedušāka redzesviedokļa, nekā jūs esat darījuši līdz šim.
Vispirms tiecieties pie Manis, centieties pārvarēt visu pretestību, neliecieties mierā ātrāk, pirms jūs esat satvēruši Mani, pirms jūs savā sirdī droši - tagad mans visumīļākais Tētītis ir pie manis, nu Viņš ir ņēmis mājvietu manā sirdī, jo nu visi mani vecie (Mobiliar), kas ir mani vecie priekšstati un pieredze, ir atbrīvoti caur piedodošo Mīlestību. Tagad, kad Es šādā sirdī ieņemu vietu un starp mani un veco cilvēku paliek maz vietas, tada Mīlestiba piepilda viņu tik stipri, ka tikai tagad, šinī gatavības stadijā viņš beidzot pazīst, kas Es esmu, ko Es gribu un kas ir viņš pats. Kad tāds bērniņš atskārst, ka Es esmu augstākā Mīlestība un tuvākmīlestība Pati, ka Es savā Mīlestības laimē, savā Dievišķajā Svētlaimībā ātrāk neatstāšos un nevaru to darīt, pirms pēdējais no Maniem radījumiem nav atbrīvots, atbrīvots no ecajām kārībām, no miesas meliem, lai beidzot arī viņa gars atrastos mūžīgi Manā Mīlestībā.
Un tā, Mani bērni, pie jums atnāk jauns veids, kādā izpaužas tuvākmīlestība. Jums, protams, nav jāizdāvina Mana Mīlestība cilvēkiem, kuriem, garīgi skatoties, vēl nav nekāda pamata un kas nekādu arī pieņemt negrib, kam vēl nav nekādu zināšanu un kas grib palikt slinki. Pie tiem Mana Mīlestība vēl nevar darboties, bet jums ir jāiet visur, kur vien rodas iespēja izsēt Manu Mīlestību, lai tad tā plūstu atpakaļ pie jums no šo cilvēku mīlestības pilnajām sirdīm, lai starp jums būtu nodrošināta pastāvīga mīlestības plūsma, lai kādu dienu arī remdenie varētu atzīt, ka viņu priekšstati par mīlestību un tuvākmīlestību ir bijuši nepamatoti. Bet jums nav jādarbojas no savas vecās "es-sajūtas" un jāuzmana, kad parādītos kāds cilvēciņš, kuram tad jūs varētu pielēkt klāt un uzbrukt ar savu skaļi deklarēto tuvākmīlestību, jo redziet — tā rīkojas farizeji un Rakstu mācītāji, tie, kas misionē un ar savu dedzību, ko tie smeļ taisnīguma sajūtā, nespēj atturēties.
Sakarā ar iejūtības trūkumu viņi nespēj tuvākajā ielikt Manas Mīlestības žogu, bet to varat izdarīt jūs. Jūs mākat ieklausīties, just līdzi, jūs varat iejusties tuvākajā caur Mani un just viņam lidzi caur Manu Garu un sajust, ko jūt jūsu brālis vai māsa. Un, kad jūsu sirds, Manas Mīlestības pilna, spēs uzticēties šādi sajustajam un dzirdētajam, tad paši no sevis parādīsies vajadzīgie impulsi un rīcība un tad šāda tuvākmīlestība, kas izplūdīs no jums, būs jau Mana Būtība un jūsu prieks varēt palīdzēt saviem brāļiem un māsām un Mana Svētlaimība, kas ir jūsu laime, kad jūs esat gatavi, pārkāpjot paša sajūtas, gribēt ņemt pie rokas savu tuvāko. Taču šāds sevis pārvarēšanas un pašaizliedzības veids prasīs no Maniem bērniņiem pastāvīgu varēšanu "pārlēkt pār savu ēnu", zināmu pieredzi un noteiktu sagatavotību. Kas nepūlēsies uz Mani ar visu savu spēku un varu, tas diez vai sasniegs šādu gatavību, jo viņš allaž piedauzīsies savā tuvākajā pie pārāk spēcīgiem emociju viļņiem, vai kādām viņa būtības pazīmēm, iezīmēm vai citiem sīkumiem, kurus uzjunda pretinieks un, savas gudrības gaismā apskatītus, tos uztver kā pārāk lielus vai pat nepārvaramus. Apskatot to pašu Manas Mīlestības gaismā, turpretim tas nemaz neizskatās briesmīgi. Pastāv briesmas arī Manam bērnam sadauzīties pret tuvākmīlestību. No Manas Mīlestības tiek tūlīt pazītas tuvākā bēdas un ciešanas, un jūsu amata dēļ, kuru tad jūs izpildāt, Es esmu jums tuvu un arvien tuvāk un gari tiek šķiroti, tiek izdzīti dēmoni. Tad Mans patiesais Prieks un Svētlaimība ir tā, ka jūs Mani pār visu mīlat un rādāt to savam tuvākajam un rīkojaties vairs ne no savas vecās nosodīšanas tieksmes un ne no vecajām, nekur nederīgajām atziņām.
Vēlreiz Es jums saku - Manas Mīlestības piepildīta sirds nespēj citādi, tas viņai ir ierakstīts sirdī, tā ir viņas būtības sastāvdaļa. Tai vajag un tā pievērsīsies tuvākajam, jo arī tur ir jāatklāj mīlestība, jauna dzīvība, jauna zeme, tur ir jāpiepalīdz, lai paša miera valstība pārietu arī uz viņu, tur ir jāpastrādā Manā vīnakalnā, lai Mans Mīlestības Gars nonāktu pie visiem cilvēkiem, lai viņi tam noticētu un to sajustu, ka Mana Mīlestība ir pieejama katram. Kas strādā ar tā piepildītu sirdi un izkāpj no saviem šaurajiem rāmjiem, iziet pasaulē, taču šoreiz pareizajā kārtībā kopā ar Mani, tas tiks gan pasaules neatzīts, tāpat kā Es, bet tas viņu nesatrauks. Viņš varēs atdzīvināt likteņus, dzīvi, apkārtējo pasauli caur Manām rūpēm (Warte), viņš saņems jaunu zemi, to iekops, viņš ars, ecēs, sēs jaunu sēklu un par to visu priecāsies, kad sēkla uzdīgs - neskatoties uz pretinieka varu, kurš gan gribētu pat vienu otru no Maniem audzēkņiem atraut no Manis. Tikai Mana Mīlestība un no tās sekojošā tuvākmīlestība, ko Es apzīmēju kā atplūsmu (atpakaļ plūšanu)ir ierocis, kas ļauj Manai Mīlestībai pilnā nopietnībā cieši un dzīvi iedarīgi izpausties sidī, jo, bērni, ticiet - bez tuvākmīlestības jūs nevarat saturēt Manu Mīlestību!
— Saņēmis Kunga kalps 14.11.06, Vācijā.