Bērni ceļ priekšā vecākiem savas vēlēšanās, un norūpējušies vecāki no savas mīlestības dara labprāt visu to, kas bērniem dara prieku un kas viņiem ir par labu. Bērni ceļ priekšā vecākiem arī savus priekus, un vecāki priecājas līdz ar viņiem. Un bērni ceļ priekšā vecākiem arī savas bēdas, un vecāki viņus iepriecina. Un jo jaunāki vēl ir bērni, jo sirsnīgākas ir viņu attiecības ar vecākiem. Un jo vecāki viņi paliek, jo svešāki viņi kļūst saviem vecākiem.
Tāpat tas ir ar Maniem bērniem, kuriem es reizē esmu Tēvs un Māte. Tikai tur tā pieaugšana notiek otrādi. Viņi nepaliek vis vecāki, bet arvien jaunāki un arvien bērnišķīgāki. Jo Es, tā mūžīgā dzīvība, nebūt neesmu vecs, bet vienmēr tas visjaunākais, tādēļ, ka Es esmu tas visdzīvākais. Un tā nepaliks arī Mani dzīves bērni nekad veci, bet kļūs vienmēr jaunāki un jaunāki.
Mani visvecākie bērni ir tie, kuri no Manis ir vistālāk. Un jo tālāk vēl viņi no Manis atrodas, jo bailīgāk Viņi nāk pie Manis un jo izpušķotāks un piesardzīgāks ir viņu runas veids. Turpretī tie Man tuvie un jaunie bērniņi nāk pie Manis vienmēr ar visu pieskriedami un nes Man pretim prieku un bēdas, mīlestību un patecību vienmēr pilnam bērnišķīgi! Un ar lielu ilgošanos Es gaidu uz tam un priecājos par to, kā Mani bērni paliek arvien jaunāki un jaunāki. Un gaviles pilda Manu sirdi un ar Mani visu Manu plašo valstību, kad viens bērns reizi tā īsti pareizi līdz šūpulim ir atkal nokļuvis un tā īsti nespēcīgi un vēlēdamies sauc: Tēvs, mīļais Tēvs!
Jā, pie Manis garīgā stāvoklī viss ir pavisam citādāks, nekā pie jums materiālā stāvoklī! Kas pie jums ir jauns, tas pie Manis ir vecs. Un kur pie jums nāve iesākas, tur pie Manis tikai īsti iesākas dzīvība. Tā arī Mani bērni nepaliek vis vājāki, jo jaunāki viņi paliek; bet jo vairāk viņi savu dvēselīgo nespēcību apzinās, jo spēcīgāks Es kļūstu viņos un jo sargājošāki ir Mana mīlestība par viņiem nomodā. Un tā sauc Mani bērni visos apstākļos, priekos un bēdās, briesmās un trūkumā, vienmēr un visur arvien atkal uz Mani: “Tēvs, mūsu mīļais Tēvs! Nāc un palīdzi mums, nāc un priecājies ar mums! Nāc, ak nāc pie mums!” — Un kā Es vienmēr ar Savu mīlestību visu pasauli aptveru, un nekas man nav vienaldzīgs un par tālu, tā aptver arī Mani bērniņi, jo jaunāki un Man līdzīgāki viņi top, vairāk un vairāk visas dvēseles ar savu mīlestību un tā nāk garā ar visām dvēselēm roku rokā un plecu pie pleca pie Manis.
Un redziet, tā ir Manu bērnu lūgšana. Kā Es ar Savu mīlestību visus apņēmis turu, tā apņem viņi visas dvēseles ar savu mīlestību. Un kur tā viņi savu mīlestību vairāk un vairāk izplata, tur apkampj viņi Mani, to Tēvu, to mūžīgo mīlestību un arī visas citas dvēseles un caur to pamudina Manu mīlestību visur uz vienmēr stiprāku darbību.
Tā Manu bērnu lūgšana ir sirsnīga apkampšanās ar Mani. Viņu bērna mīlestība izplatās vairāk un vairāk, un apkampj Tēva mīlestību visos radījumos. Caur to šī mīlestība tiek visās būtnēs stiprāk pamodināta. Tas ir: Mana Tēva mīlestība savienojas visur ar bērna mīlestību un darbojas tad spēcīgāki un atdzīvinošāki uz dvēselēm.
Un redziet, caur tādu sirsnīgu bērna mīlestības apkampšanos ar Tēva mīlestību tiek lēnām arvien vairāk dvēseles izrautas no nakts un apgaismotas caur Manas mīlestības iedegšanos viņās. — Caur tādu lūgšanu tad arī paliek Mani bērni bagātāki un stiprāki. Mana mīlestība viņos vareni pieaug un iet arvien tālāk plašumā. Un spēks un miers plūst pēc tādām lūgšanām caur Manu bērnu dvēselēm. — Jā, tā ir patiesi debesīga lūgšana. Un tā pielūdz arī Manu debesu eņģeļi pastāvīgi Mani. Un jo vairāk viņi Mani tā iekš visa var satvert, jo lielāka ir viņu svētlaimība.
Uzlūkojiet šeit to ceļu: Itkā sātans ar savu savu ienaidu un savtību ir visu saraustījis un izkaisījis, — tā Mani bērni ar savu mīlestību atkal visus savieno un atved Man atpakaļ. Bet tas darbīgais esmu vienmēr un visur Es, tā mīlestība Manī, tāpat kā Manos bērnos. Jo tā jau arī ir Mana mīlestība, kas Manos bērnos darbojas. Tikai tur viņa ir brīvi ārpus Manis nolikta un dabū caur dvēseli savu īpatnību, savu īpašu veidu.
Bet tāda lūgšana ir arī pilnam dzīva mīlestības darbība un ieslēdz sevī Dieva un tuvāku mīlestību. Bet tā var tikai mīlestības bērni lūgt; jo kā lai gan var šaurais prāts visu tā dzīvi aptvert; to var vienīgi tikai mīlestība. — Bet viss, ko tīrā mīlestība dara, ir Man patiesa pielūgšana. Un Manas mīlestības bērni stāv vienmēr attiecībā uz Mani tā, kā puķes pretim saulei, un tā zied Man ar atvērtām sirdīm pretī.
Tad nu nāciet jūs, tie bērni, kuriem ir mīlestība, un apkampiet Mani tā īsti sirsnīgi un bieži lūgšanā! Nāciet tā ar visām dvēselēm pie Manis un palīdziet Man ar visu čaklību apgaismot sirdis, ka lai gaisma top iekš visa un visur, Man un jums par prieku! — Bērni, klausieties savu Tēvu Jēzu! Āmen.
— Pierakstijis J. F. B.