Šī laika nabadzība un posts, kas tik daudzkārtīgi aizņem cilvēkus un parādās visādu slimību un rūpju izskatā, iedzen arī Manus bērnus spailēs un viņus noved pie izšķiršanās, vai nu nodoties Man, Tēvam, pilnīgi un galīgi, un sev par vienīgo glābšanu satvert Manu mīlestību, jeb, vai atdodamies sev un savam liktenim, būt dalībniekam pie pasaules daļas, pēc kuras krišanas būs grūti jel kad atkal pacelties un no tās važām atsvabināties.
Vēl ilgst žēlastība! Tāpēc izmantojiet laiku; jo Mans sauciens atskan pie visiem, un katrs viņu sadzirdēs pēc sava veida savā sirdī, un neviens nevarēs sacīt, ka viņam nekāda parādīšana nav notikusi. Kas to savā sirdī nesadzirdēs, tam viņa stāvoklis un apstākļi pie paša miesas to mācīs un skaļi ausīs sauks: „Uzmosties, tu, kas meklē Dievu un topi viens ar savu Tēvu debesīs, tad Es gribu nākt un tevi vilkt pie Sevis un taisnības vietā parādīt žēlastību!”
Bet vai Mani kāds iekš sevis kā Tēvu ir atzinis un atradis, — to pēc tam parādīs viņa mīlestība un dzīvība, un tāpēc tam gan vajadzētu visus strīdus un šaubas par to izklīdināt, kurš vistālāk uz priekšu ir nokļuvis un Man, Tēvam, vistuvāk atrodas. Jo arī te starp Maniem bērniem vēl valda dažādas maldības. Ne dedzība, ne zināšana un ne sajūsminoši tekošā valoda rādīs to stāvokli, bet gan patiesā, pazemīgā mīlestība, lēnprātība un pacietība, un pārākais, noskaidrotais miers, kurā katram pie Manis, Tēva, jāstāv. Tālab meklējiet šeit minētās īpašībās nodibināt sevī īstu līdzsvaru un, proti, tā, ka jūs topat to svētību un spēku dalībnieki, kas ar to ir savienoti; jo tikai darbs rādīs, kāda gara bērni jūs esat, un kas jūs ir mācījis.
Tā tad tā vieta būtu pietiekoši apzīmēta, uz kuras cilvēkam vajag stāvēt, ja viņš patiesi grib būt Dieva bērns un dalībnieks pie Manis un Manas valstības, kuru Es gribu uzcelt Savu bērnu sirdīs.
Redziet, mīļie bērni, ja nu jūs šai sava iekšējā cilvēka tapšanas gaitai rūpīgi sekosiet un sevi kā bērnu īstā attiecībā ar Mani, Tēvu, nostādīsiet, tad jūs tapsiet piepildīti ar Manu mīlestību un Manu svētību, un, ja tad jums kaut kādas bēdas, slimība vai grūtības uznāk, tad jums šai ziņā tūliņ arī ir spēks, lai visām kārdināšanām stātos Manā vārdā sekmīgi pretī.
Katrā cilvēkā snauž zināmi spēki, kurus viņš pats neapzinās: ja arī viņš tos pa daļai nojauš un pazīst, tad, taču, tomēr viņš nezina, ko ar tiem iesākt, — un tā klājas daudziem Maniem bērniem. Tādēļ mācieties vispirms pazīt sevi pašus un apzināties savu dievišķo izcelšanos! Tik nabadzīgus un nespējīgus Es jūs pasaulē neesmu sūtījis, kā jūs to daudzkārt domājat, bet Es jūs bagātīgi esmu izrīkojis ar žēlastības dāvanām un visvisādām spējām, kuras jums jāapzinās un kuras jūs ar īstu čaklību varat attīstīt, caur ko jūs nokļūsiet pie līdzības ar Dievu un tā tad būsiet patiesi Dieva liecinieki un priekšstāvji virs zemes.
Es gan jau sen esmu virs zemes iededzinājis vienu uguni, un šur un tur arī izšaujas no vēl biezā dūmu staba liesmas, bet, lai šo kvēli uzpūstu lielāku un tos dūmus izgaisinātu, vajadzēs nākt vēl spēcīgākām vēja pūsmām.
Šinī gleznā katrs atsevišķais var ieraudzīt savu paša “es”, lai no tam tad taisītu vajadzīgos slēdzienus, un šinī gleznā ir jums minēts tas iemesls, kālab Mana nākšana vēl nevar būt vispārīga, bet tikai pa daļai; — tieši tāpēc, ka jūsos vēl ir par daudz dūmu un par maz liesmas.
— 19. aprīlī 1925. g. caur K.L.M.