Mans bērns! Tu pie Manis nāc ar pazemīgu sirdi, un ar to gaužo lūgšanu: “Tēvs, ja tas ir Tavs prāts, tad dari mani veselu miesā un dvēselē!”— Bet, ja tu nebūtu slims, tad tu nebūtu ilgojies ne pēc kāda ārsta; ja tava miesa nebūtu palikusi vārga, tad tavs gars nebūtu nācis gaismā, un tas nekad nebūtu atzinis dvēseles postu; bet ja tas tev būtu palicis svešs, kā tad tu būtu mācījies saukt no sirds dziļumiem: “Kungs, palīdzi man, es grimstu!” Kas būtu tevi pie Manis dzinis, ja tu nebūtu iekš miesas juties vārgs, slims un sanīcis? Vai tu domā, ka pilnīgā miesas veselība, pēc kuras tu tik ļoti ilgojies, tevi kādreiz būtu pievedusi Man tik tuvu, cik tevi tagad tava vājība Man pieveda?
Ak, raugi — to, kuru Es ar dažādām ciešanām piemeklēju, tas vēl arvien ir Manas sirds mīlulis, kas man neizsakāmi tuvu stāv. — Ak, tici Man, Mans dēls (Mana meita), ka Es par tavu pilnīgu izveseļošanos daudz vairāk esmu norūpējies, nekā tu to jebkad vari iedomāties; jā, tas Man ir tik visai no svara, ka Es visas tavas ciešanas un sāpes neievēroju, ja tas ir vajadzīgs, uzlieku tev no visai lielas (bet dievišķas) mīlestības vēl vairāk ciešanas, lai tik tevi kā pilnīgi izdziedinātu bērnu varētu saukt par Savu! — Redzi, tādu žēlastību Es tev gribu parādīt: par Savu bērnu Es tevi gribu saukt, ja tu man pavisam pilnīgi nododies, un no sirds dziļumiem mācies runāt: Kungs, kā Tu gribi un ne kā es gribu!
Tikai pēc tādas pilnīgas nodošanās Man Es tad tevi patiesi varu svētīt ar Manas mīlestības bagātību, un tev rādīt gaiši un skaidri, ka Mani ceļi ir tīra mīlestība, kaut arī viņi tavām kārošanām ietu krustām pāri; taisni tur tev būs atzīt, ka tu esi Kristus māceklis, un staigā pa manu ceļu! (proti — krusta ceļu). — Tā ceļo tikai droši tālāk, un nepiemirsti nekad Mani, tad tu tapsi vesels! — To tev saka tavs Tēvs Jēzū! Āmen.
— 14. oktobrī 1899. G. caur I. K. F.