Ja kāds tic kādu zināmu sargājošo garu un eņģeļu palīdzībai un vadībai, tad tāds ir līdzīgs kādam, kas labi pazīst savu monarhu — kurš ir ārkārtīgi labs — bet aiz bažām, ka monarham varētu nepatikt, ja viņš pats personīgi traucētu to ar savu iedomāto lempību, tāds noslēdz saistības ar citām sargājošām un palīdzošām būtnēm un galu galā visā nopietnībā tic, ka tikai tās vienas pašas ir palīdzējušas un aizstāvējušas viņu no briesmām. Taču patiesībā vienīgi monarhs ir sniedzis savu palīdzību un aizstāvību ticībā vārgajam tajās lietās, par kurām tas ir lūdzis.
Padomājiet reiz sevī pareizi! Jūs zināt, ka visi cilvēki, visi gari un eņģeļi nav nekas vairāk, kā Manas domas, kuras ikvienā laika brīdī saņem savu dzīvību un visu nepieciešamo no Manis un, protams, ikviens tādā apmērā, kā tas atbilst Mani mūžīgajai kārtībai un kā tas visaugstākajā mērā ir nepieciešams viņa mērķa sasniegšanai. Bet, ja viens no tiem iet pie cita un saka tam: “Palīdzi man tajā vai citā lietā!”, bet tas otrs grib palīdzēt lūdzējam it kā pats no sevis, vai tad tas neizskatās tieši tā, it kā aklais gribētu kādu vadīt vai mirušais — iepūst dzīvību kādā citā, vai arī ļoti noskumušais — mierināt kādu citu tādu pašu? Es jums saku, katrai cilvēciskai būtnei, garam vai eņģelim ir tieši pietiekami, ko darīt, lai pastāvētu pats savās lietās, un tam nav dots ne atoma vairāk, lai tas no sevis paša varētu pastāvēt vēl par citu.
Bet, kas vien nāks pie Manis ar jebkādu vajadzību un slēgs dzīvu ticības saistību ar Mani, ar vienīgo Dzīvo, kā lai viņam netiek dots prasītais, ja viņš sevi ir savienojis ar Mani caur dzīvu ticību?
Runājot tīrāko patiesību, ir tikai viens vienīgs patiesais sargātājgars — un tas esmu Es Pats!
Visi citi “sargātājgari” ir cēlušies no vārgas ticības un no ārējās baznīcas savtīgiem iedibinājumiem. Bet, tā kā cilvēki [svētos — izd.] ir piesaukuši, piesauc un piesauks arī nākotnē, tad patlaban — lai atstātu neskartu cilvēku brīvību — neatliek nekas cits, kā izņēmuma kārtā atļaut tiem saņemt Manu palīdzību un nodrošinājumu ar tā saucamo starpnieku jeb mēdiju palīdzību.
No otras puses, jums nav jādomā, ka “svētīto” mīlestības darbība kādreiz beigsies. Tikai tā nenotiek tādā veidā, kā to māca vārgā ticība. Un tā, kā visi svētītie ir Manī, arī Es esmu viņos, un viņi ir svētīti vai darīti “svēti” caur vienu un to pašu sava Svētā Tēva Mīlestību un atdzīvināti caur to uz visiem mūžīgiem laikiem.
Uz Zemes nav nevienas dzīvas personas, kuram nebūtu klāt piedoti gari no labākas pasaules. Šie gari pastāvīgi pūlas tos, pie kuriem tie ir nozīmēti, vadīt uz gaismu un pie visas dzīvības Dzīvības.
Bet — no kā ceļas un kas ir šī ārkārtīgās mīlestības darbības pilnā šo garu cenšanās? — Vai tas neesmu Es, kas viņos visu šo veicu?
Tādēļ — cik netaisni ir tas, kad kāda persona paiet Man garām un meklē palīdzību no tā, kuram sevī pašā nav it nekā, bet viss ir saņemts tikai no Manis!
Kas gan cilvēkam būtu vēl jāmeklē kaut kur citur, ja viņš zina, ka Es kā Augstākais ļoti vēlos būt cilvēciska būtne, jā, pat Brālis, lai cilvēki varētu redzēt, ka Es esmu pazemīgāks un sirdī maigāks par jebkuru cilvēku, ka Es esmu ārkārtīgi līdzjūtīgs un žēlastības pilns, bet nevis tāls Dievs; ka Es esmu jums vistuvākais Tēvs un Brālis — tik tuvs, ka pat jūsu dzīvība ir jums tālāka, nekā Es.
Ja cilvēks ir kļuvis nopietni dzīves-bailīgs un ir sadraudzējies ar nāvi tā, ka viņš vairs nerūpējas par īstās dzīves satveršanu un tad viņš tver tālu, lielos apkārtceļos to, kas ir viņam vistuvākais un īstenībā pat pastāvīgi nes to rokās. Jo citā ceļā viņam noteikti liktos, ka ir neiespējami atrast Augstāko, kas patiesi, ir tikpat neiespējami, kā cilvēkam, kas mīl dzīvi, nemeklēt visupirms satvert to aiz pašām saknēm (jo to viņš var, ja tikai vēlas).
Paskatieties jebkurā Evanģēlijā, pārbaudiet visus apustuļus un citus Mana Vārda sējējus — un parādiet Man kaut vienu vietu, kur būtu mācīts blakus Man turēties arī pie zināmajiem “sargājošajiem gariem” (svētajiem, aizbildņiem). Vai drīzāk Evanģēlijos nav teikts: “Nāciet pie Manis visi, kas esat noguruši un nomākti, un Es jūs visus atvieglināšu”.
Vai kāds šajā uzaicinājumā ir izdarījis izņēmumu un ieteicis kādus eņģeļu apsardzībai? — Protams, ka nē! Viss, kas tur teikts, ir pateikts visai bezgalībai un visai mūžībai!
Bet kam gan no jums vēl patiktos palikt pie domas, ka Mans Vārds nav pilnīgs un, ka toreiz Es neesmu visu pareizi izsvēris un tikai vēlākos laikos esmu kļuvis prātīgāks vai labāks? — Katru pasaules valdnieku, kurš taču ir nepilnīgs katrā savā vārdā, šāds pieņēmums sakaitinātu un satracinātu. Kā tad šāda lieta, pierakstīta Man, lai būtu izņēmums?
Redziet, tādēļ šāda “svēto aizbildņu ticība” ir līdzīga parazītaugam uz Dzīvības koka. Bet kurš gan apgalvotu, ka parazītaugs sūc sev dzīvību kaut kur citur, bet nevis no koka, uz kura tas sēž?
Bet kāds ir koka auglis un kāds ir parazītauga auglis? — Patiess auglis ir tikai kokam. Kas no tā ēd, tam tas dod mūžīgo dzīvību. Bet, kas attiecas uz parazītauga augli, tā sula vienīgi varētu derēt — ja tas būtu iespējams — pat debesu putnu ķeršanai uz nāvi. (Putnu kaļķus, ko lieto putnu ķeršanai, gatavo no āmuļu ogām; tie parazitē uz augļu kokiem — izd.)
Redziet, tā iet ar visu, kas nesaistās ar Mani, kas neceļ kopā ar Mani no pašas apakšas. Tā māja būs kā salāpīta; tā būs līdzīga parazītiskajam augam uz Dzīvības koka. Abi tie nederēs nekam. Tikai Es viens pats esmu Dzīvība, Patiesība un Dzīvība! Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.
Zars, kas ir atdalīts no vīna koka, drīz nokaltīs un tādēļ nemūžam nenesīs augļus. Tādēļ, kam vien ko vajag, lai nāk pie Manis ticībā, un viņš saņems, ko tam vajag!
Kuru nomāc šaubas, lai atceras, ka šaubas ir tikai nestaigāšanas ar Mani rezultāts. Tāds neļauj, lai Es to vadu. Kuram ir šaubas, lai nāk pie Manis, lai tic, un pār viņu nāks gaisma jautājumā, par ko viņš bija šaubījies.
Kas ir akls, un kurls, un paralizēts, un klibs, un mēms, un apsēsts — lieciet tiem nākt pie Manis un ticēt, un tie atradīs visdrošāko palīdzību!
Bet ievērojiet — Es neesmu mazs, bet ārkārtīgi liels Dievs. Kas grib Mani saņemt, lai atver savas rokas plaši, jo viņam Mani ir jāapskauj pilnīgi un nav jādomā, ka Es varētu viņam palīdzēt tikai tad, ja Es to gribētu. Viņam ir jādomā, ka Es to gribu ikvienā brīdī un visvairāk par visu — palīdzēt viņam. Ja viņš sevī būs tā vienots, tikai tad viņa ticība kļūs dzīva.
Atbilstoši jūsu mēram — vienam šeit, otram tur — varētu būt pieņemams ticēt dažām sarggaru parādīšanās epizodēm, sevišķi tas attiecas uz tām, kas notiek tā saucamā somnabulisma valstībā (transā – izd.).
Es par to saku: “Šāda sargājošo garu parādīšanās nav nekas cits, kā kāda cilvēka ticības radīti tēli. Tiem ir liela līdzība ar sapņiem, kurus cilvēki redz dažādos apstākļos. Tie ir kā atdzīvināti priekšstati — cilvēki redz to, par ko nomodā ir ļoti dzīvi domājuši, nevis prātā, bet gan jūtās. Un tāpat kā sapnī, no vienas puses, šajās konstrukcijās ir kaut kas, tā arī šādas aprakstītās somnabulisma parādības nav tikai tukša šķietamība, bet tajās arī ir kaut kas reāls. Kas tā ir par realitāti? Tā nav nekas cits, kā kāda ticības un visu realizējošas mīlestības kopīgi radīta realitāte.
Neviens cilvēks nevar meklēt palīdzību pie kaut kā, kam iepriekš nav ticējis, bet viņš ticēdams, mīlēdams un ar paļāvību satver to ar savām jūtām. Pat materiālais mākslinieks nevar radīt figūru, kuru tas iepriekš zināmā mērā nebūtu radījis sevī.
Bet kā viņš to “rada”? Vispirms viņš domā par šo objektu. Tas viņam patīk. Un tā kā tas viņam patīk, viņš ietver to savās jūtās un zināmā mērā iemīlas savā idejā. Bet tāpat, kā viņš ietver šo ideju savā mīlestībā, ja vien viņam ir iespēja to likt lietā, viņš to noteikti darīs.
Tā, redziet, iet ar visām parādībām, sevišķi ar transa stāvoklī redzētajām, tikai tās redzes ilūzijas izbeidzas un pašradītie tēli izgaist kā migla, ja vien dvēsele un dzīvais somnabulista gars nepamostas, kas dabīgā ceļā notiek visai reti (skat. Lielajā Jāņa Evanģēlijā 4. sēj. 42. nodaļu un grāmatiņā “Corela sapnis”). Bet tad somnabulisti tikai ļoti maz kaut ko atzīmē par redzētajiem “aizstāvju gariem”, jo gars skaidri redz, dzird un atzīst tikai Vienu un vienīgo Garu — Aizstāvi.
Bet, kas attiecas uz “aizstāvju garu” parādīšanos dažos klosteru murgu gadījumos, tur jums pašiem vajadzētu būt pietiekami gudriem, un nebūt kā muļķīgās ticības pagāniem, kas visus šos murgus pieņem kā patiesību kopā ar Mana Vārda pilnu spožumu, un beigās tie ir vairs tikai ceturtdaļticīgi, ticot, ka šo “svēto aizbildņu” koka, akmens un zīmētie tēli arī varot tiem palīdzēt.
Es jums saku, tāda ticība nav ne par matu labāka, kā Baāla kalpu ticība! Ja pat dzīvs cilvēks nevar palīdzēt savam brālim — un Rakstos ir taču teikts, ka visa cilvēciskā palīdzība ir kā nekas — ko tad varētu paveikt kāds krāsota koka gabals vai kāds cits miris materiāls?
Varbūt jums patīk uzskatīt, ka šie “aizbildņu gari” ir “aizķērušies”, mīt savos tēlos? Šim mazumiņam vajadzētu jūs pilnīgi pārliecināt par pretējo.
Nemiet, piemēram, vislabāko gleznu, kas attēlo Mani, Mani — karājošos uz krusta, un saskaitiet visus katoļu baznīcās un visā kristīgajā pasaulē esošos krucifiksus. Reizēm to vienā pašā mājā ir dučiem dažādos lielumos — vai visi tie attēlojumi, kopā ņemti, palīdzētu vairāk, nekā viens atsevišķs? Vai varbūt lielākajiem būtu lielāks spēks nekā mazākajiem?
Varbūt iesvētītie Kristi (Kristus tēli) ir spēcīgāki kā neiesvētītie un pie augstā altāra iesvētītie daudz varenāki nekā citi, kas ir iesvētīti tikai pie blakus altāra? Vai jūs neieskatāt visa tā stulbumu jau no pirmā acu uzmetiena?
Ja Man, Dzīvajam Palīgam nav vajadzīgs neviens cilvēks, jā — pat neviens eņģelis un vēl daudz mazāk kāds izgrebts tēls (kad Es palīdzu, Es daru to Garā un Patiesībā, bet ne kokā, akmenī vai krāsā!) — tad kāds spēks vai ietekme varētu būt “svēto” ģīmetnēm, ja “svētajiem aizbildņiem” pašiem sevī nav it nekāda spēka, ne varas?
Pieņemsim, ka cilvēku vājās ticības dēļ tiem būtu sevī kāds spēks palīdzēt, un tos vienlaicīgi aicinātu palīgā simttūkstoš cilvēku, nometušies ceļos viņu tēlu priekšā. Kā nu tādam nedalāmam “aizsarggaram” vajadzētu zibināties caur visiem saviem tēliem, lai pie kāda lūdzēja nenonāktu par vēlu!
Vai jūs domājat, ka gars var būt klātesošs vienlaicīgi visur? Mūžīgais Gars, protams, to gan var, jo visas lietas atrodas Viņā. Bet radīts gars tā nevarēs visā Mūžībā, jo tas, salīdzinot ar Mani, ir tikai ierobežots gars.
Kurš cilvēks var domāt tūkstoš domas vienlaicīgi? Un tieši domāšana ir gara darbība un dvēseles redze, kas uztver domas vai precīzāk — gara garīgos darbus, tāpat kā ārēji — Mūžīgā Dieva Gara lielās domas jeb redzamos darbus. Tā kā jūsu gars spēj domāt tikai vienu domu pēc otras, tad tas ir vienkāršs un nedalāms un spēj skatīt Manus darbus, kurus Es saturu cieši, lielākajā skaidrībā tikai vienu pēc otra, un šādu apskatīšanu tas nebeigs visā Mūžībā. Kā tad tas varētu atrasties visos savos tēlos vienlaicīgi un ar vienādu palīdzošo spēku?
Cilvēki (gari), kas ierodas citā pasaulē, tikai ar grūtībām izdziedinās no šīs “svēto aizbildņu” slimības. Un bieži ir nepieciešams, lai visi tā saucamie “svētie aizbildņi” tiktu aizvākti no viņu ceļa. Ja tā nenotiktu, tad lielākā daļa Romas katoļu muktu no Manis un grieztos tikai pie saviem “sargājošajiem” gariem. Man nav tālu jāmeklē, jo tieši šinī mirklī, kad jūs pierakstāt šīs rindas, nabaga gari skrien apkārt un ar lielu dedzību meklē savus “aizbildņus”. Bet no Manis, kas redzams eju tiem pretī kā mīlošs Brālis un visu mīlošākais Tēvs, kas saucu tiem, ka vienīgi Es viens esmu Tas, kas viņiem ir jāmeklē un jāatrod — no Manis viņi bēg visā nopietnībā un drosmīgākie no tiem Man lūdz aizvest viņus pie viņu sargājošajiem gariem.
Redziet, ja šāds stulbums tik stipri turas vēl pat garos, kuri jau atrodas garīgajā pasaulē, tad kādu pierādījumu “sargājošo garu” parādīšanās sniedz šai materiālajai pasaulei, un jo sevišķi tiem cilvēkiem, kuri pūlas dzīvot atbilstoši dzīvās mīlestības, dzīvās patiesības un ticības garam?
Tādēļ, ja jūsu mājoklis ir cietis vai jūs baidāties no iespējama bojājuma, tad vienmēr griezieties pie Manis, jo Es esmu vissaprotošākais dvēseļu uzcelšanas Meistars un visdrošākais palīdzošais un sargājošais Gars no visiem “sarggariem”. Jūs varat būt pārliecināti — ja Es nojaucu kādu māju, Es spēšu to arī uzcelt no jauna par vislētāko maksu un, protams, arī pietiekami drošu.
Un atcerieties, ka tādam Monarham kā Es nav nepieciešami nekādi starpnieki, bet Es pats esmu Viss visā!
Un, kurš vien grib nākt pie Manis, lai nāk! Vienmēr tas atradīs Mani mājās — visos laikos, un piedevām tādā veidā, it kā Man nebūtu nekas cits ko darīt, kā tikai nodarboties ar viņu, kas Mani meklē.
Tādēļ — uzticieties Man un celiet uz Manis! Es esmu drošs pamats! Kas cels uz šī Pamata, tā māja nekad nekļūs caura. Kas ņem materiālu no Manis, tam ir dzīvs materiāls tāpat, kā Es esmu Vienīgais Dzīvais un dodu dzīvību ikvienam, kas to meklē Manī. Arī jūs meklējiet to Manī un jūs dzīvosiet mūžīgi! Āmen. To saka Tas, kuram vienīgajam pieder Dzīvība un kas dod Dzīvību. Āmen.
— Caur Jakobu Lorberu, 26.06.1841.