“Bet kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani.” — Jāņa ev. 15:26
“Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums.” — Jāņa ev. 16:7
Šis pants atrodas divās Jāņa evaņģēlija nodaļās, un proti — pirmajā kā apsolījums, ka Es Saviem atstātajiem mācekļiem sūtīšu Iepriecinātāju, patiesības garu, kas viņiem rādīs, ka viss bija patiess un pareizs, ko Es viņiem mācīju, — un otrā nodaļā tas ir kā norādījums, ka Mana aiziešana bija vajadzīga, lai apstiprinātu to, ko Es viņiem biju teicis par Sevi un Savu dievišķo sūtību, jo šinī otrajā nodaļā teikts: “ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums.” Ar to Es viņiem pierādīju, ka Mana aiziešana pie “Tēva” — kā Es tad izteicos — bija nepieciešama pa daļai kā Manas misijas nobeigums, pa daļai kā viņu misijas sākums pēc Maniem plāniem, ko Es biju sastādījis cilvēku glābšanai.
Ja meistars atstāj savus audzēkņus, kamēr tie vēl nav pilnīgi gatavi, lai arī bez viņa varētu turpināt mācības kursu, tad viņš parasti ieceļ vietnieku, kurš veic tālāko, kas vajadzīgs kursa pilnīgai nobeigšanai. Tā darīju arī Es.
Mana misija zemes virsū jeb Mana kavēšanās Manu mācekļu vidū tikai tik ilgi nesa labumu, kamēr viņi nebija pilnīgi iesvētīti Manā mācībā. Mana esamība uz jūsu zemes Man bija jānoslēdz vispirms ar lielāko pazemības un mīlestības darbu, kas bija Manas mācības praktiskā daļa. Man bija Saviem mācekļiem ar darbiem jārāda, kādu upuri Mana mācība un tās turēšana prasa, un viņiem, tā sakot, ejot pa priekšu, ar mūžīgu piemēru jārāda, ko Maniem īstajiem mācekļiem arī jābūt spējīgiem panest, t.i., atdot pat savu dzīvību par savu ticību, kāds liktenis arī vēlāk daudziem no viņiem bija. Man bija viņiem arī jāpierāda, un proti — ar Savu augšāmcelšanos, cik maz nāvei bija varas pār Mani. Bet lai viņi starplaikā līdz manai debessbraukšanai jeb līdz tam, kad Es atgriezos Savā valstībā, — lai viņi pēc stiprā sitiena, ko viņiem deva Manas redzamās personas prombūtne, īsti varētu apmierināties, tad Mans — kā Meistara un Skolotāja — augstākais pienākums bija viņiem dot lielā zaudējuma aizstājēju. Tā Es viņiem apsolīju Iepriecinātāju, kuru viņi tanī brīdī, kad Es viņiem to teicu, kā arī vēlāk, kad Es to atkārtoju, drīzāk iedomājās kā kādu personību, nekā kā spēku.
Kad Es viņiem teicu šos vārdus un vēl citus, viņi bija vēlk par daudz pasaulīgi cilvēki; viņi Manu vārdu garīgo nozīmi, jā, Manus pēdējos un dziļākos šķiršanās vardus garīgajā nozīmē nevarēja saprast. Tādēļ Es viņiem arī teicu: “Man būtu jums vēl daudz kas jāsaka, bet jūs to nevarat panest,” kas citiem vārdiem gribēja teikt: “Es nevaru jums garīgo pārvērst pasaulīgos jēdzienos. Jūs esat gan ticīgi, bet vēl nepilngadīgi bērni, un pār jums vēl jānāk pēdējai iesvētīšanai, kas jūs no bērniem nogatavos par vīriem, lai tad jūs būtu piemēroti no Manis dzirdēto novērtēt un citiem to dot tā, kā jūs to esat saņēmuši no Manis.”
Šis apēnojums caur Manu Garu darīja viņus par jaunatdzimušiem, jo Mans Gars izpildīja šo aktu kā garīgā šķiršanu no pasaulīgā. Prāta dzīve mitējās un sākās gara jeb sirds dzīve. Tā Mani mācekļi bija apbruņoti ar garīgo gribas spēku runāt un darboties, kā Mana mācība prasa, lai tā Manis iesāktajam pestīšanas darbam nodrošinātu mūžīgu pastāvību.
Kas toreiz notika ar Maniem mācekļiem, tas katru gadu simteni no jauna notiek ar atsevišķiem, Manis tam nolūkam izraudzītiem vīriem. Nekad nav trūcis tādu, kas, padevušies Man, pat savu dzīvību ir nodevuši par savu pārliecību. Vienmēr ir bijuši Manis cilvēcei tik dārgi samaksātās mācības atgādinātāji un atsvaidzinātāji. Viņi ir bijuši izraudzīti — visam tam neļaut noklūt aizmirstībā un vienmēr, neievērojot reliģijas rupjo nepareizo lietojumu, tomēr uzturēt īstās un patiesās ticības mācību.
Arī jūsu gadsimtā netrūkst tādu apgarotu vīru, un tagad, kur cilvēce grib vēl vairāk nogrimt pasaulīgajā, taisni tagad, kur tuvojas arī šī cilvēces pārbaudījumu perioda beigas, vairojas arī Manas patiesās mācības piekritēji, kuriem tā jaliek pirmie būvakmeņi Manas valstības dibināšanai, lai Es Savā atnākšanā atrastu ticīgas sirdis, jo otru reizi Es nesludināšu kurlām ausīm, bet jau jābūt rīta blāzmas ausmai un Manis godātāju garīgajām acīm jābūt jau sagatavotām visu Manas mīlestības un Manas parādīšanās gaismu panest bez kaites.
Kā Es toreiz Saviem mācekļiem apsolīju iepriecinātāju, kuru Es viņiem sūtīšu, tā Es arī tagad ļauju katrā dievbijīgajā, Man nodotā sirdī ieplūst patiesam Iepriecinātājam, ko var dot tikai Mana mācība, tikai patiesā reliģija un patiesā ticības atziņa, kas iegūstama no Maniem vārdiem.
Tagad patiesais iepriecinātājs ir likts pašā cilvēkā. Tas rodas tikai pareizi sekojot Maniem abiem mīlestības baušļiem, kad tie ir garīgi pareizi uztverti un kad šinī nozīmē arī pēc tiem dzīvo.
Lai Savu darbu paātrinātu, Es jau kopš vairākiem gadiem, kā arī agrākos laikos, esmu pielaidis tiešos vēstījumos izskaidrot visu to, kas cilvēkiem, kā Mani mācekļi reiz teica, bija par stipru jeb par nesaprotamu. — Tagad, kad Mani vēstījumi tik bagātīgi plūst, Es patiesībā esmu jau nonācis uz jūsu zemes, mācu un vadu Savus bērnus īstenībā kā toreiz. Trūkst tikai Manas redzamās parādīšanās, kas, ja tā būtu tagad iespējama, šaubīgos piespiestu ticēt, kas būtu pretēji cilvēka brīvībai.
Tagad Es atkal ieraugu Savus mācekļus, kuriem jāsēj Manas mīlestības mācības zelta sēkla; bet tagad Man vairs nav viņi jāvadā tā, kā toreiz. Tanī laikā Man bija jālieto citi līdzekļi. Man bija pašam jānāk un japierāda viņiem Dieva esamība ar Saviem vārdiem un Saviem darbiem. Tagad šie varas līdzekļi vairs nav vajadzīgi, jo zinātne ar saviem atklājumiem Manas pasaules radības lietās ir ar garu un sirdi vērotājam atvērusi diezgan ceļu atrast Mani visur un atzīt Manu patieso esamību.
Paralēli ticības mācībai mūsu dienās iet pārliecības mācība. Tikai tāds, kas tiešām grib būt akls, noliegs Dieva esamību, kura tomēr tiešām pastāv visos radības stūros un kaktos, lejā un augšā, jā, pat cilvēka paša sirdī, neievērojot visus pretējos pierādījumus. Tikai tāds cilvēks noliegs, ka ir Dievs, likumdevējs un — ka atstātais darbs, jūsu Bībele, jums to māca — arī mīlētājs Tēvs, kurš, neievērojot visus maldus un visāda iedomājama veida izlaidību, vienmēr atmaksas vietā dod piedošanu, vienmēr stingras tiesas vietā rāda pacietību un vienmēr grib izplatīt dzīvību un ne nāvi, proti — garīgo.
Taisni tāpēc jums arī tagad ir likts sirdī Iepriecinātājs, un jūs esat sava prieka un miera kungi. Man jums tas vairs nav jāsūta, jo jūs jau esat to no Manis saņēmuši. Bet tagad jums saņemtais vārdos un darbos jāizpilda, jo tikai ar to jūs rādāt, ka esat Mani bērni, Mani tagadējā laika mācekļi.
Nonodarbojieties ar nekārtībām reliģijas lietās, kas tagad visur rodas. Tās gan ir modinātāji, taču to piekritējiem agri vai vēlu tomēr trūks galvenā faktora, Iepriecinātāja, ko Es toreiz apsolīju tikai tiem, kas bija Mani patiesie mācekļi un kuriem arī jums tagad visās lietās jāseko.
Var tikt uzceltas vēl daudzas reliģijas mācības ēkas; kas neatgriežas Manā vienkāršajā namā, kurā valda tikai mīlestība, gudrības vadīta, tam grūtos brīžos visur trūks Iepriecinātāja, jo tam trūkst blakus patiesai ticībai patiesās pārliecības, tam trūkst Patiesības Gara, ko Es reiz Saviem mācekļiem apsolīju un arī sūtīju un kas kļūs par daļu arī katram, kas Mani garā un patiesībā aptver un garā un patiesībā pēc Manas mācības ari dzīvo.
Patiesība, kā Es jums nesen pierādīju, ir tikai viena. Kas tai nenododas, tas savu namu ir cēlis uz smiltīm. Ja nu nāk lielās pasaulīgās un garīgās vētras, kas ceļas un kam jāceļas, lai šķīstītu dvēseles uz šīs zemes, tad tāds nams, celts uz nepastāvīgām zinātnes vai prāta smiltīm, ar visu savu pamatu pazudīs bez pēdām, it kā tā nekad nebūtu bijis. Tikai tā ēka pastāvēs par spīti visām vētrām un izrādīsies kā vienīgā patiesība, kā vienīgā stiprā pamata būve, kas ir celta uz Mana vārda, uz Dieva un visa Universa Radītāja vārda, jo tas, ko Dievs ir runājis un ar tādiem upuriem visai Savai garu valstij arī ar darbiem pierādījis, kā Es uz jūsu zemes, — tas nevar krāpt, tas nevar vilt. Pieviltie ir tikai tie, kuri visiem redzamās un neredzamās dabas atgādinājumiem un aicinājumiem tīšām aizlēdz savas ausis, meklē iepriecinātāju savā prāta dzīvē, kamēr tas atrodams tikai sirdī.
Tādēļ apdomājiet vārdus, kuri ir šeit 15., 16., un 17. nodaļā un kurus Es reiz teicu Saviem mācekļiem. Tie ir svarīgākie, nozīmīgākie un dziļākie, jo tie bija jūsu Tēva šķiršanās vārdi, kurš, pirms Viņam bija jāpilda pēdējais mīlestības akts, lika vēl vienu, un proti — nobeiguma akmeni savai garīgajai ēkai, kuru Viņš atstāja uz zemes, kuras nozīme sniedzas tālu pāri tiem un arī tagadējiem laikiem.
Tas, ko Es apsolīju Saviem mācekļiem kā “Iepriecinātāju,” ko Es viņiem sūtīšu, bija jau šinīs mana mīluļa Jāņa uzrakstītajos vārdos. Mani mācekļi tos nesaprata, bet jūs, kas jau tagad esat iemācīti un sagatavoti Manu mācību aptvert un saprast tā, kā Es pats to gribu redzēt saprastu un izpildītu, — jūs varat šinīs atstātajos vārdos atrast Iepriecinātāju, kas jūs var apgaismot, pacelt un darīt stiprus pret visu, kas nāks, kā reiz Mans Gars arī mācekļus stiprināja, lai viņi savu likteni varētu panest ar viņu misijai pienācīgo dvēseles spēku.
Jums nav jāpiedzīvo tādi rūgti brīži kā reiz Maniem mācekļiem viņu amatā, bet toties vairāk jums jācīnās ar pasauli, ar tās patīkamību, ar saviem līdzcilvēkiem, kuri vairumā iet nevis to ceļu, ko jūs ejat, bet taisni pretējo.
Jums ies tā, kā Es Saviem mācekļiem pravietoju, teikdams: “Pasaule jūs ienīdīs, tādēļ, ka jūs neesat no tās,” t.i., tādēļ, ka jūs nododaties citiem pamatlikumiem, citiem principiem, nekā cilvēku vairākums; bet taisni še jums ir vistuvāk Iepriecinātājs, kurš jums par šo īso pārbaudījuma dzīvi dod pretim garāku, lielāku, jā, mūžīgu prieku kā algu par uzticīgu palikšanu pie jūsu Tēva, jūsu Jēzus, reiz teiktā vārda, kurš atdeva Savu zemes dzīvi, lai zemes radījumus glābtu no garīgas bojāejas.
Tādēļ, lai arī jums labākais iepriecinātājs ir tas, ko Es katram pēc viņa labajiem darbiem lieku sirdī, labākais atalgojums un labākais apmierinājums: ka esat sekojuši Manām mācībām, Maniem vārdiem, kuri beidzot tomēr, neievērojot visu pasaules spožumu un visu pasaules varu, cīnītājiem paliks kā glābēji pīlāri lielajā pasaules notikumu okeānā.
Tādēļ neatstājiet Iepriecinātāju savā sirdī, un Tas, kas šo Iepriecinātāju jūsu sirdī licis, arī jūs neatstās. To jums nodrošina Tas, kurš jums jau ir devis tik daudz debesu maizes, tik daudz garīgas svētības un tik daudz patiesa iepriecinājuma izlējis pār jūsu galvām. — Āmen.
No Gotfrīda Maijerhofera grāmatas “Kunga sprediķi”, 20.3.1872