“Es nāku kā zaglis naktī,” tā ir teikts rakstos un arī jums Manis dotajās jaunajās atklāsmēs. Bet šo teikumu garīgi pareizi ir sapratuši tikai nedaudzi.
“Es nāku!”
No kurienes un uz kurieni Man būtu jāiet, Man, Visuvarenajam un Visuresošajam? Es esmu visur, Es dzīvoju visur, jo vienīgi Es esmu pirmdzīvība! “Es nāku,” patiesībā nozīmē, ka Es jūsu cilvēciskajai apziņai kļūstu arvien apzināmāks; ka jūs vairāk apzināties, ka jums dzīvība nav pašiem no sevis, bet gan Es esmu jūsu pirmdzīvība!
Es esmu pirmdzīvība jūsu apziņas tumšajā naktī. Un šajā tumšajā naktī Mana pirmdzīvība kā zaglis apslēptajā darbojas, lai jūsu dvēsele arvien vairāk nobriest, un tad savā patiesajā pilnbriedā iepazīst, ka Es pats esmu pirmdzīvība un gars dvēselē.
Mirklī, kad dvēsele pamostas un atpazīst sevī Dieva Garu, nakts dvēselei ir pagājusi. Mana nākšana vai apzināta Manas klātbūtnes atpazīšana dvēselē ir notikusi, un dvēselei ir sākusies jauna diena.
Kā šis notikums iepriekšējos gadsimtos ir noticis pie atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām, tā šī diena stāv priekšā, kad šim notikumam jāaptver un tas aptvers visus kopā, jo Laiks ir piepildīts. Jaunais grib nākt un tam ir jānāk!
Laiks, kas tika dots, kam bija jābūt dotam, lai dvēsele kļūtu pilnīgi brīva, no vienas puses — no matērijas, krišanas notikuma, no otras puses — no nepieciešamās gaismas dvēseļu radījumu saites ar Mani, Dievību, ir piepildīts, un notiks, kas tik ilgi jau ir pareģots caur Manu Mīlestību, un kam tomēr neticēja, neticēja arī daudzi Mani bērni!
Āmen.
— Pierakstījis kāds draugs, 2002. gada 27. februārī