“Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: tas vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastarā dienā.” (Jāņa ev. 12,48). — Mīļie bērni! Kas Mani nicina, neatzīdams svētos rakstus kā dievišķu parādīšanu grāmatu, bet noliedz Dievu, — kā tas tagad pie liela skaita cilvēku ir redzams, kuri visu, kas vien uz zemes notiekas, lai būtu dabas spēku darbība vai citas kādas parādības dabā, meklē tik izskaidrot ar zināmiem likumiem, un caur to noved savus līdzcilvēkus, attiecībā uz viņu ticību, šaubās un nemierā, — tas pieviļ pats sevi, un tādiem neizdosies savus uzskatus matemātiski pierādīt, bet viņiem bieži vien vajadzēs sacīt: “Še ir Dieva pirksts,” un jutīsies visai nespēcīgi, lai kaut kā stātos šīm dabas spēku darbībām pretī; tādi cilvēki caur savu lielo gudrošanu un domāšanu zaudē arī savus spēkus, kamdēļ viņu gars paliek slims un sajaukts.
Vai šinī prāta dievināšanas laikā vājprātīgo namos nav varbūt diezgan piemēru, kur visvairāk ir sastopami tā sauktie mācītie; caur savu neticību viņi ir krituši sodībā; jo pie viņiem, lai viņus glābtu no pazušanas, žēlastības Gars it sevišķi darbojas; bet tādi cilvēki bieži vien izlieto savas labākās zināšanas un atzīšanas nelietīgi, un, tai vietā, kur tās vajadzēja izlietot tālākai garīgai izglītībai, tie pasaules priekšā lielās ar savu daudzzināšanu, un tīko pēc “jauniem atradumiem”, kā viņi tos sauc, turpretim Es esmu tas vecais Dievs un vienmēr valdu pavisam vienkārši, dodams arī cilvēkiem tāpēc vienkāršus likumus, kurus tā gudrākie, tā vienkāršākie cilvēki lai var saprast un pēc tiem dzīvot, un caur to svēti tapt.
Bet tagad pasaule, un it sevišķi kristītie, ar daudz pūlēm ir uzcēluši līdz debesīm augstu Bābeles torni, un valodas, (Es te nedomāju tautu valodas, bet Mana Bībeles vārda saprašanu), ir tā sajaukuši, ka tikai tādi cilvēki vēl var garīgi kaut ko mantot, kuri vēl kaut cik atzīst iekšējo balsi, un tālab uz viņu klausās, un tā tad ar Mani par to apspriežas. Tādi tad dzīvos pēc Mana mīlestības prāta, un caur to ir uz pareiza ceļa, kas ved uz mūžīgu dzīvošanu; viņi atzīst, cik nabaga ir dvēsele bez Dieva, kurš to pieņem un par to tēvišķi gādā, un ir priecīgi tai sajūtā, ka Mana mīlestība un vara bieži vien parādās lielajās dabas spēku darbībās, turpretim Dieva liedzēji dreb, un neatrod savā nelaimē nekādu iepriecināšanu, — jo viņi ir nosodīti!
Tāpēc centieties caur to uzspiest ticībai uz Mani un Manu vārdu Dievības zīmogu, ka jūs pēc tā dzīvojiet, lai Es jūs varu tā vadīt un svētīt, ka jūsu līdzcilvēki var ņemt no jums piemēru, un caur to tāpat griezties pie Manis! Āmen. – Jūsu Dievs un Tēvs.
— 6. septembrī, 1885. g., caur Jēkabu Lorberu