“Jo kas Mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte.” (Mateja 12,50) — Mīļie bērni! Jūs redzat, cik skaidri Es šajos vārdos izteicos par to, kas ir vajadzīgs, lai kāda dvēsele ar Man radniecisku mīlestību mīlētu, un, proti, ka tai jādara Mans prāts (griba), kas saucas mīlestība.
Tālab katrai dvēselei, kas ar Mani grib satikties, aizvien vairāk pašaizliedzīgi garīgi jāmācas mīlēt; viņa nedrīkst savu mīlestību norobežot starp tādiem, kurus viņa atrod savai mīlestībai cienīgākus, un starp tādiem, kuri bieži izsauc vairāk viņas pretīgumu; jo Es kā visuzinātājs Dievs netaisu spriedumu par kādu cilvēku pēc viņa ārējā izskata tādēļ, ka Es viņa būtību smalki pazīstu, lieku saulei spīdēt pār labiem un ļauniem, un kā labs gans mēdz darīt, ar lielu sirds iežēlošanos uzmeklēju vairāk nomaldījušās avis, kaut gan viņas Manu mīlestību vēl neprot pie sevis cienīt, nekā citas, kuras to jau vairāk ir izbaudījušas.
Šeit, šajā vietā, Maniem bērniem vēl grūti nākas izvest dzīvē Manu mīlestību, tāpēc, ka viņi domā, ka viņi tad vairāk iestājas par Manu godu, kad viņi no tādiem, kas no Manis atkrituši, izvairās, un caur savu atraušanos no viņiem liek viņiem sajust, ka tie vēl ir nomaldījušās avis. Bet tas nav Mans prāts; jo par to Es reizi devu liecību virs zemes, kas Es pa to staigāju; Es pieņēmu muitniekus un grēciniekus — neievērojot farizeju un rakstu mācītāju spriedumu — lai iemantotu viņu uzticēšanos un sagatavotu ceļu Savam vārdam uz viņu sirdīm; Es ar viņiem ēdu un dzēru.
Jo tas ir pamata likums, ka dvēsele var tikt mantota Man tikai caur mīlestību, un tikai tai Manās acīs ir vērtība. — Visa bargā sprediķošana, lai atgriežas no grēkiem un draudējumi, kuros netiek sludināta Mana lielā mīlestība un sirds žēlastība, bet daudz vairāk dvēsele tiek baidīta ar soda un nāves piedraudējumiem, un, ja daudz, tad tiek piespiesta pie liekulīgas atzīšanās, pie tā visa nav ko cerēt ne uz kādu svētību no Manis. — Tikai kas no mīlestības uz saviem līdzcilvēkiem, un caur to arī no mīlestības uz Mani un, tātad, Manā mīlestībā meklē dvēseles pamācīt un Man tās pievest, tas stāv ar Mani patiesā savienībā, un Es viņu reiz kā patiesu brāli vai māsu ievedīšu Savā valstībā.
Visi citi radniecības iebildumi, kas attiecas uz ko ārīgu, kā piemēram, uz lieliem upuriem, lai caur tiem, attiecībā uz pasaules cilvēkiem, tiktu uzskatīts par svēto, tāpat miesīgā veidā grēku nožēlošanai nav ko cerēt nedz uz Manu svētību, nedz uz debesīgu atalgojumu. — Tikai kas Manu prātu dara, lai Manu mūžīgo mīlestību arī sevī aizvien vairāk un vairāk uzņemtu un izkoptu, pie tā Es ieiešu, un pie viņa Es palikšu mūžīgi! Āmen.
— 23. augustā, 1885. g. caur J.L.