Tā uz Zemes šodien ir daudz ārēju baznīcu un grūti ir izšķirt, kur var kļūt svētlaimīgs.
Jo katris runā savu domu un tic to pareizu, un tic, ka Galva Kristus ar tiem paliek visās Zemes dienās.
Jo katra ārēja baznīca patur Rakstu tekstu uz mūžu — Es palieku ar jums, Mani mācekļi, līdz pašam pasaules galam!
Bet tagad rodas jautājums — kas Mani mācekļi? Kā dzīvo tie, kā ģērbjas un — kur viņu dzīvoklis?
Pats došu atbildi Es jums, lai jums nav jāmin daudz. Kas visu dzird un redz un zin, pazīst mācekļus pēc veidiem.
Es saku — lai ar skaitā maz, vēl eksistē mācekļi, kas tā kā Manējie toreiz, dzer no it rūgtā kausa.
Atrāvušies no pasaules, tie dzīvo pieticīgi, tie nekrāj naudu, mantību, bet dzenas pēc garīgā.
Kad kopā ar pasaules bērniem tie nāk, no to runas ir skaidri redzams, ka garīgs ir viņu domu veids.
Uz Mani vada tie sarunas, uz sava prieka Avotu, arī veco mācekļu valodās Es bij' galvenais sarunu temats.
Un, ja reizēm neizdodas tas, tad sāp noteikti tiem sirds, jo vienmēr no mutes izverd tas, ar ko pilna ir tā sirds.
Pasaules sarunas riebjas tiem, tādēļ labāk viņi klusē, un, ja pabeigts ir viņu pienākums, tie no sabiedrības vairās.
Viņi nepārēdas un nespēlē ne biržās, ne arī kārtis, viņi nemelo, nepārkāpj laulību un nedzen miesas kārību — viņi vairās no netikuma itin visos tā veidos.
Viņi nedanco, nešņauc un nepīpē, tas dvēselēm liek smirdēt; no alkohola tie mūk kā no indes, no augļošanas tie nodreb.
Viņu augstākā bauda esmu vienīgi Es, Manis dēļ viņi visu pasauli mestu prom kā cauru riekstu.
Savos nabadzīgajos brāļos tie Mani bieži baro un dzirdī, dodot to, ko tik grūti ir spiesti sev viņi paši iztikai pelnīt.
Un patiesi, patiesi, viņi ir Mani īstākie mācekļi, katru dienu viņi kopā ir, esam vienoti visi uz mūžiem.
Es vadu sol' pa solim tos, mācu viņus par skolotājiem, katru brīdi ar viņiem runājot, lieku tiem iesākt mācīt.
Skaidri savās sirdīs tie dzird vienmēr Manu Balsi, allaž viņi seko tai visstingrākajā kārtā.
Mirklī pazīst Manī katrs Labā Gana balsi, kas tos vienmēr pasargā no vilka kārībām un, kas bagātīgi ved visos labos darbos.
Algas gana balsi tie ļoti labi atšķir — dobja nāk tā no ārienes, bet iekšējā liek klusēt.
Tādēļ, ka tie algas kalpu no pirmā skata pazīst, nevar neviens māņpravietis viņu gaitu kavēt.
Ir viņi Mani mācekļi, jo mīl tie tikai Mani, tie pazemīgi sirdī ir, uzveikuši pasauli sevī.
Kas grib Mans māceklis reiz būt, tam nevaj'g neko studēt, lai tīra tikai sirdi spodr' un grezno ar mīlestību.
Kas mīlestību, pazemību, atsacīšanos trenē, tas dzīvību gūst sevī un gudrība tiek piemesta tam vienkārši par brīvu.
Ir Svētais Gars, kas gudrību dod un šādu mācekli "gudrs" pasaul's studētājs neviens vairs nevar vest gar stūri.
Un taču maz ir mācekļu, kam pasaule nav vērtē, kam sirdī Mana mājvieta, kas Manu Balsi uztver.
Vien zinu Es tik patiesi, cik sasniedz šādu stāvokli, tie ir patiesi retāki kā kroņu dimanti.
Tiem studējušiem kundziņiem, kas blakus biznesam pa reizei labprāt paņemtu ar savā sirdī Mani,
Vislabāk gribot, nevaru Es viņu vēlmi pildīt, jo Man bij' jāņem iebraukšanai (Jeruzalemē) ēzelienes kumeļš.
Kas tikai teorētiski studē Bībeli uz Zemes, uz augstu posten' mērķēdams, tas nevar kļūt Mans mācekl's.
— no Antona Vunša pierakstītā “Ceļš, Patiesība un Dzīvība,” 1902