Mani bērni ļauj sevi vadīt Manam Garam. Mani bērni tur Manus baušļus un dara Manu Gribu, mīlēdami Mani no visas sirds un dvēseles un savu tuvāko kā sevi pašus. Mani bērni mīl pat ienaidniekus un svētī tos, kas viņus nolād un lūdz par saviem pretiniekiem. Mani bērni pieņem visu no Manis ar vienādu mīlestību — arī tad, ja tas ir krusts, kauns vai nicināšana, nelaime, vai vienalga kas, kas viņien nāk ceļā; ar visu to viņi ir mierā un labprāt pieņem to no Manas Mīlestības rokas, labi zinādami, ka viņiem viss nāks par labu. Mani bērni ir situši krustā savu miesu ar visām tās ļaunajām kārībām, viņi ir sevi aizlieguši un, paņēmuši savu krustu, seko Man atsacīšanās spēkā uz atdzimšanu garā.
Mani bērni vairs sevi neuzskata par vienlīdzīgiem ar pasauli ne darīšanā, ne nedarīšanā. Mani bērni dzird sirdī Manu balsi un seko Man; viņi tic Man, viņi paļaujas uz Mani un bīstas Manis; viņi ir pastāvīgi uzmanīgi pret Tēva Balsi viņos. Kad viņi dzird no Manis kādu pavēli, tad viņi izpilda to ar prieku.
Redziet, tie ir Mani bērni, Manas avis! Viņi var teikt patiesībā — mūsu Tēvs, kas esi Debesīs, bet burtiski — mūsu ticīgajās sirdīs.
— No J. Tenharda “Dievam vien lai gods!”, 1708