Mīļie bērni! Bībelē ir sastopami daudzi panti, kuri pavisam tieši viens otram pretī runā, kad jūs viņus tā pavirši kopā saliekat un pie tam tikai prātu pielietojat, lai tos izskaidrotu. — Tamdēļ tad arī tas nāk, ja kāds Bībeli bieži vai no galvas zina, ka tomēr tas viņam dažā labā brīdī nedod nekādu iepriecinājumu un nekādu paskaidrojumu, tādēļ ka viņš par daudz turas pie burtiskās nozīmes, un pie to apcerēšanas nenāk pie Manis, kā pie šīs dievišķās mācības dibinātāja.
Arī tas viegli tiek atstāts bez ievērības, ka Bībele ir Manas mācības un Manas zemes dzīves saīsināts apraksts, kur dažs labs atgadījums tika izlaists, bet kas taisni bija vienam vai otram izteicienam par iemeslu. — Bet tā ir Mana pielaišana un līdz ar to tur atrodošā svētuma ieplīvurojums, kur vārda garīgā nozīme tikai ar čaklu meklēšanu un klauvēšanu pie Manis tiek atrasta, uz ko iekšienē Gars paskubina, un tad tie ieplīvurotie vārdi caur to pašu Devēju katram meklējošam it sevišķi tiek paskaidroti un proti pēc tā stāvokļa, kas ļauj viņam vislielāko svētību panākt.
Tā arvien ir taisni Mana mīlestība, kas līdzīgi mātes mīlestībai, sava bērna kopšanu tikai līdz zināmai pakāpei atstāj cita ziņā, bet savas priekšrocības attiecībā uz bērnu nekad neatstāj, bet tā izglītošanu patur pati savā rīcībā. — Tā Es izturos arī pie Saviem bērniem, un audzinu viņus Pats, protams, ārēji bieži nemanāmi; bet Mans Gars un Mana mīlestība tomēr viņus iespaido.
Es nu jums šai dienai došu divus pantus pārdomāšanai, no kuriem pirmais ir: “Kad jūs tos mīlējat, kas jūs mīlē, ko tad gan jūs darat sevišķu?” (Lūkas ev. 6:23). Un tas otrais ir: “Ja kas nāk pie Manis, un neienīst savu tēvu un māti, un savus bērnus, un brāli un māsu, un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas ev. 14:26)
Šie abi izteicieni nāk no Manis; tikai tie ir dažādos gadījumos runāti; pirmā reizē bija vajadzīgs kādam patmīlīgam, paštaisnam cilvēkam to noskaidrot, cik maz vēl viņam ir mīlestības pret saviem līdzcilvēkiem, un ar to pateikt viņam arī to, ka mīlestība nedrīkst nekādas robežas sev priekšā aizvilkt.
Tas otrais izteiciens zīmējas uz tiem, kas tik labprāt mīl aizbildināties, ka viņi ar saviem apstākļiem ir aizkavēti Man tā kalpot, kā to bieži viņu sirdsapziņa prasa. Uz tiem tad Es saku: “Kas uz tādiem aizbildinošiem iečukstējumiem klausās, tas nevar pie Manis nākt, un Manā priekšā liekuļot pilnīgu nodošanos; jo tā prasa noteiktu paļāvību uz Mani, arī tad, ja ar to ir savienota krusta nešana; jeb jūs neticat Manai mīlestībai un gudrībai, ka tās jums visu uzlabotā veidā atkal zinās atdot?
Kā gan Es kā mīlestība lai varētu no jums ienaidību prasīt pret tiem, kur pat jau dabīgā mīlestība savas tiesības prasa? Tātad te taču vajag tai nozīmei būt citādi domātai, un tādēļ Es jums saku: Ienīstat tādas aizbildināšanās un bēdziet, izvairieties no tām, kuras jūs cenšaties Manā priekšā celt, kad jūsu sirdsapziņa jūs apsūdz, ka jūs Man vienā vai otrā lietā esat neuzticīgi bijuši; jo Es varu gan no jums to pirmo un vislabāko prasīt, tādēļ ka Es to arī jums tikai kā nama turētājs papriekšu uzticēju; tādēļ jums ir jābūt gataviem no visa, kas jums ir, Manis dēļ viegli atsacīties, jo tikai tā jūs varat būt Mani patiesi bērni!” Āmen.
— No Jakoba Lorbera atklāsmēm, 29. augustā, 1880. g.