Mīļie bērni! Šeit (Lūk. ev. 8,26-39) ir atstāstīts tāds brīnuma darbs, kā Es vienu velna apsēstu no viņa mocības atsvabināju, un kā Es uz šo cilvēku sacīju: “Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis,” turpretim kādā citā reizē (Mark. ev. 8,22-26) Es tam aklajam, kuru es biju redzīgu darījis, aizliedzu sacīt, Kas viņu ir dziedinājis. — Tās ir pretrunas, kuras šeit, pie Mana veida slimo dziedināšanas, nāk priekšā; tam vienam ir aizliegts nolikt liecību par Mani, tam otram pat pavēlēts; tam vienam Es dažreiz sacīju: “Nāc Man pakaļ,” un otru Es atlaidu no Manis, kaut gan viņš pie tam bez kādas uzaicināšanas pats no sevis gribēja palikt.
Bet arī šinī Manas darbības toreizējā veidā, kad Es virs zemes staigāju, atrodas priekš Maniem mācekļiem un pēcnācējiem daudz kā neizprotama; jo Es arī šai ziņā gribēju dot viņiem piemēru, proti — ka pie katra cilvēka dievišķai mīlestībai ir jālieto atkal cita audzināšana, un, ka nav vienas tādas formas, pēc kuras visi cilvēki būtu veidojami. — Redziet, tas ir misiones darbā tas svarīgākais, bet, kas par nožēlošanu, tiek visai aizmirsts, tāpēc, ka bieži arī Mani patiesie censoņi ir vēl jo vāji cilvēku pazinēji, un tālab bieži prasa no vienas dvēseles kaut ko tādu, kas viņai vairāk varētu kaitēt, nekā nākt par labu; viņi tādai meklējošai dvēselei bieži ierobežo par daudz viņas brīvo gribu, tā, ka tā sāk palikt bailīga, un nevar brīvi attīstīties. Tālab tādām dvēselēm, kas pie jums pēc padoma griežas, jums nebūs nekādus vispārīgus noteikumus uzstādīt, bet ar mīlestību būs izmeklēt to, kas priekš tādām ir tas labākais.
Kad es tam aklajam aizliedzu runāt no Manis, tad es zināju, ka viņš caur to tiktu padots lielām vajāšanām, kuras to būtu pamudinājušas pat patiesību atsaukt, tālab Es tam pavēlēju klusēt, turpretim par to velna apsēsto Es zināju, ka viņš tam stipri ticēja, ka Es patiesi esmu Dievs, un, ka to nekas vairs no šīs apliecināšanas nevar novērst. — Tādas dvēseles tad es varu lietot Manām kalpošanām.
Tāpēc uzmanieties, kad pie jums nāk kādi, kas man vairāk ar misiones centību grib kalpot, nekā būt paklausīgi maniem baušļiem, jo šos Es savā tuvumā nevaru lietot, tāpēc, ka viņi to patieso, iekšējo savienību, kura tikai vienīgi var viņus darīt svētlaimīgus, šādā veidā ar Mani nesasniedz; Man jau viņu kalpošana, lai caur to taptu laimīgs, nav vajadzīga, bet Es viņiem tikai ļauju Man kalpot, lai viņi paši savu svētību pie tam atrastu. — Šo apstākli jums vajag visiem noskaidrot, kuri aklā centībā grib tvert pēc kaut kā, bez kā zinātu, cik tam ir vērtības, un pie tam kaut ko daudz vērtīgāku pamet neievērotu.
Tāpēc, mīļie bērni, atstājiet meklējošo dvēseļu vadīšanu Man arī ārīgā ziņā pēc tam, kad jūs Man viņas garīgi esat nodevuši. — Uz jūsu aizlūgšanām Es viņām vienmēr likšu sajust Manu mīlestību, bet bieži pavisam citādā veidā, nekā jūs to domājat, tāpēc, ka Es arī viņu iekšējo stāvokli labāk pazīstu, nekā jūs, un tādēļ vienmēr izraugos tos derīgākos līdzekļus. Āmen. Tā jūs svētī arī ar šo pamācību jūsu Tēvs Jēzus!
— 22. jūlijā 1883. g. caur T. B.