Neviens no Manu Vārda nesēju darbiem nevar būt tik tīrs, lai jūs ar pārliecību varētu sev teikt, ka caur to saņemat tīru Patiesību. Jo, patiesi, Es jums saku, pārbaudiet visu, kas jūs sasniedz caur cilvēkiem un atmetiet zelta teļa taisnīgumu, jo tas ies pazušanā tuksnesī kopā ar saviem pielūdzējiem.
Vai jūs būtu Manu Būtību jau izpratuši, lai varētu teikt, ka šeit Manis nav?! Kā jūs varat būt droši, ka šajos vārdos nav Manis, ja jūs atmetat Manu Vārda bērnu darbus? Ja jūs viņu darbu pētīšanu atliekat uz priekšdienām, tad Es zināšu vadīt to lietu. Bet, ja jūs strīdaties, jūs esat uz nepareizā ceļa. Jo kā tiesības jūs gribat aizstāvēt? Pārdomājiet to, un vaicājiet sev, ko jūsu vietā būtu darījis Es, un tad ieklausieties savā sirdī, jo Es Saviem bērniem nepalieku atbildi parādā, ja viņi Man lūdz. Un tā nešaubīgi ir jāsaprot, ka Es esmu atrodams itin visur kā Jēzus no Nācaretes. Taču — Es esmu Gars, tāpat kā jūs.
Bērni, nāciet pazemībā! Atmetiet savu augstprātību, kas jūs vēl vada nepareizā virzienā. No tās nekad nav bijuši atbrīvoti arī Mani Vārda bērni, un tā šur un tur ir iezagušās skaidri redzamas kļūdas, kuras gan meklējoša sirds zinās atpazīt, ja tā balstīsies uz Mani.
Es pielaižu gan šķietamas, gan būtiskas pretrunas Savās Atklāsmēs un tas Man arī ir jādara, lai jūsu gars pamostos un satrauktos un caur to tad spiestos arvien dziļāk Manā Patiesībā un mācītos to arī garā patiesi izprast.
Kas attiecas uz pretrunu par Dievbērnību, par ko tu esi lasījis J. Lorbera un A. Volfa atklāsmēs, tad Es tev saku, ka no, pirmsākumiem sākot, visi Mani radījumi ir bijuši arī Mani bērni, jo visus viņus ir izveidojusi un radījusi Mana Mīlestība. Bet patiesībā par Maniem Dieva bērniem visi tie kļūst tikai tad, kad viņi brīvi no sevis atzīst, ka Es, Dievs, Radītājs un Priesteris (četrās daļās dalītā Radīšana, kā aprakstīts Volfā un 1. Mozus 2:10) esmu arī viņu Tēvs, kas Savas Žēlastības tēvišķajās īpašībās esmu Savus bērnus atbrīvojis no Savas Visvarenības un tikai caur to esmu ļāvis tiem varēt kļūt par pilnīgi brīviem bērniem ar viņu pašu brīvo gribu.
Ja Mani bērni, pamostoties viņu garam un apziņai, atzīst, ka Dievs ir arī viņu Tēvs, tad Mani bērni pamostas arī Manai Mīlestībai.
Taču šī pamošanās ir ļoti atšķirīga un dažāda, ko nosaka tas, kādai Dievības daļai atbilst un ir izgājusi dotā dvēsele.
Tā ir bērni, kas satver Manu Mīlestību pilnīgi un nododas tai. Šie bērni ir gatavi un sagatavoti (caur savu nodošanos) visdziļākajam gājienam pāri Zemei, jo arī Es kā viņu Tēvs esmu izgājis caur dziļākajiem Zemes dziļumiem, lai atpestītu visus Savus bērnus no nepieciešamās matērijas tiesas.
Tā kā šie bērni atrodas Manas Mīlestības pilnīgo sekotāju pulkā, tad viņi atrodas arī daudz tuvāk Manai Sirdij; tie ir īstie Dieva bērni, kas mīl Tēvu pār visu un ir sekojuši Viņam caur Zemes dziļākajiem dziļumiem. Taču bērni, kas vēl ir vārgi mīlestībā un paļāvībā uz Mani, savu Dievu un Tēvu, vēl atrodas tālāk no Tēva Sirds un tādēļ baidās iet dziļo ceļu pāri šai Zemei.
Bet laiks un Mūžība ir pietiekami gari, lai galu galā visi Mani bērni reiz ieņemtu to vietu, kurai Mana Mīlestība tos ir radījusi. Laiks un Mūžība izlīdzina visu, jo arī tie ir izgājuši no Mīlestības.
Paies viss, tikai Mana Mīlestība paliks mūžīgi!
Mani bērni, tas, ko jūs bieži uzlūkojat kā pretrunas, patiesībā nav nekas cits, kā kādas Patiesības par Manu Radību uzlūkojums no dažādiem aspektiem un redzes viedokļiem. Āmen.
— Pierakstījis kāds draugs Vācijā, 12. jūnijā 2003