Kungs izskaidro, kādēļ daļēji Viņš Savās Atklāsmēs pieļauj šķietamu pretrunu esamību. — “Ne pie pasaules gudrajiem Es esmu nācis, jo tie domā, ka visu zina vislabāk. Nē, Es esmu nācis pie izsalkušajiem un pēc mīlestības slāpstošajiem, lai tos mierinātu, uzceltu, lai ņemtu tos pie rokas un iemācītu stāvēt uz abām kājām Manas Mīlestības spēkā. Un viņi pazīst Vārda Garu un sajūt Mīlestību, kas skan un dzied no viņu iekšienes un liek ieskanēties kādai citai pasaulei.” — Saņēmusi Viņa kalpone 15.12.2001.
Tagad jau atklātībā tiek uzstādīts jautājums par Manu Atklāsmju tīrību, lai gan slepenībā tas jau agrāk ir nodarbinājis cilvēku prātus, un vecajā priekšvārdā “12 stundām” Es jau Lorbera draugam esmu devis atbildi uz šo jautājumu, norādīdams, ka nāk laiks, kad Manējie ar savu prāta asumu kritizēs arī Kunga Vārdus.
Garīgi visam ir savs attaisnojums un tā Es atkal un atkal pieļauju, ka cilvēkiem, kas pārāk dedzīgi pieķeras kādai Atklāsmei, līdzīgi kā Mozus laikos, ir arī jāpanes savas nepareizās rīcības sekas.
Visās Manās Atklāsmēs jums necaurskatāmā veidā ir ielikta starpība starp jūsu tapšanu, jūsu redzes viedokli un starp Manu Būtību un Manu redzes viedokli, jo nekas nav sliktāks kā akli trakojoša paļāvība, kas beigās izvirst tik ļauni, kā Manas Personīgās Zemes dzīves laikā.
Es te nedomāju aklo paļāvību, bet gan runāju par akli trakojošu ticību, kas vienmēr nosoda un tiesā un tādēļ tiek arī pati tiesāta. Šī viltus dedzība un bieži vien arī ļaunprātīgā dedzība ir liels klupšanas akmens ceļā pie Manis, jo tā izpaužas nežēlsirdīgā veidā un nav derīga Manām Debesīm. Tā arī Mana lielākā pravieša (Lorbera) darbā daudzās vietās caur Manu pieļāvumu ir ielikts šis un tas, kas jūs attur no šīs aklās Lorbera aizstāvēšanas trakošanas. Tieši tāpat ir ar B. Duddes darbiem, un tas arī nevar un nedrīkst būt citādi, jo izdzīvota dzīve, mīlestības un žēlsirdības pieredze vienmēr dod daudz lielāku izteikšanās spēku nekā tikai lasīti raksti.
Ja Es esmu atnācis pie kāda cilvēka viņa cilvēktapšanas dēļ, ja beidzot Es esmu atnācis viņa būtībā, tad visas šķietamās kļūdas tas sāk uzskatīt par labi apdomātiem un žēlastības pilniem Mīlestības aktiem, kas ļauj brīvajai gribai palikt neskartai. Tāds cilvēks ļauj sevi mierināt vairs tikai Man, jo viņš atzīst, cik postoša var kļūt par dogmu iecelta zināšana un cik viegli tā ļauj rasties visāda veida kropļojumiem, ko tik skaidri var redzēt muhamedāņu mācībā.
Vienmēr, kad cilvēce sava fanātisma dēļ, aizstāvot kādu mācību, atmet tuvākmīlestības darbus, dienasgaismā parādās “trūkumi Atklāsmēs”, lai šādās reizēs kāds Mans Vārds šos cilvēkus nepadarītu par briesmīgiem Dieva Vārda glabātājiem.
Atšķirībā no reliģijām, kuras visas pamatojas uz kādu vienu šķietamu mācību, Manu Atklāsmju pazīšanas zīme ir tā, ka tās tiek ļoti viegli aizliegtas un vajātas. Un ir arī labāk tikt vajātiem, nekā pašiem darīt šo lielo ļaunumu.
Kas Mani nes savā sirdī un neļauj sevi ietekmēt šīm šķietamajām kļūdām, tam Es celšos augšām un viņam nevajadzēs vairs ne no kā baidīties, bet, kas turpina rakāties Manās Atklāsmēs ar savu ārējo prātu, kas agrāk varbūt pat tās līdz sāpēm aizstāvēja, bet tagad tic, ka ir Manis pamests nelaimē, tad šādas vilšanās dēļ tas tūlīt atmetīs arī Mani un atzīs par nederīgu visu Manu mācību.
Tā Es jautāju jums vienmēr, vai jūs esat sapratuši, ko Es jums esmu devis un ar to daru jums zināmu, ka jums ir Man jājautā, ja kaut kas nav saprotams un ne visam jums ir akli jātic. Kā maziņie bērniņi, protams, jūs vēl varat tā ticēt, bet kā pieaugošie dēli un meitas — noteikti vairs nē, jo tiem vienmēr ir tiesības jautāt un kā tādiem jums tādēļ vienmēr ir jāatrodas savā sirdī, lai jūs Manas atbildes tūlīt varētu sadzirdēt.
Kas to vēl nespēj, tiem Es nāku pretī caur saviem kalpiem ārēji, kā tas notiek šobrīd, taču jātic ir jums pašiem. Āmen. Tā lai ir. Āmen.
— Saņēmis Viņa kalps 9.07.2004, Vācijā.