1. Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa ev. 1:1) — Šim pantam jau ir bijis daudz daždažādu maldīgu izskaidrojumu un interpretāciju; jā, pat lielākie Dieva noliedzēji izmantoja tieši šo tekstu, lai ar tā palīdzību jo noteiktāk apstrīdētu Manu Dievību, tā, ka viņi Dievību vispār neatzina. Bet tagad mēs tādus sagrozījumus negribam atkal atkārtot, caur ko jukas kļūtu vēl lielākas un nevis mazākas, bet gan tūlīt nākt klajā ar iespējami īsāko izskaidrojumu; tas, kā pati gaisma gaismas gaismā, pats no sevis apkaros un pārspēs maldus.
Protams, viens no galvenajiem tādu tekstu nesaprašanas iemesliem diemžēl pastāv ļoti trūcīgā un nepareizā tekstu pārtulkošanā no valodas, kādā teksts rakstīts, mūsdienu valodā; bet tas tā ir labi. Jo ja tādu tekstu gars nebūtu tik labi apslēpts, kā tas ir, tad svētākais tajā jau sen būtu ticis visdziļi aptraipīts, kas tad visai zemei būtu par lielāko ļaunumu; bet šādi ir krimsta tikai miza, un līdz dzīvajam svētumam nevarēja nokļūt.
Bet tagad ir pienācis laiks visiem, kas vien cienīgi ņemt pie tā dalību, rādīt tādu tekstu iekšējo nozīmi.
Bet pēc šī nepieciešamā ievada lai nu seko izskaidrojums. Tikai Es to vēl piemetinu un saku, ka šeit ir jāsaprot tikai iekšējā, dvēseliski garīgā nozīme, bet ne arī pati visdziļākā, tīrākā debesu nozīme. Tā ir par svētu un var pasaulei nekaitīgi tikt mācīta tikai tādiem, kuri to meklē, dzīvojot pēc Evaņģēlija vārdiem. Bet tikai iekšējā, dvēseliski garīgā nozīme ir viegli atrodama, dažkārt jau caur pareizu, laikam atbilstošu tulkojumu, kam nu tūlīt jāparādās pirmā panta izskaidrojumā.
Ļoti nepareizs un iekšējo nozīmi ļoti aizsedzošs ir izteiciens “iesākumā”; jo caur to varētu tikt apstrīdēta un apšaubīta Dieva mūžīgā esamība, kas arī no dažiem senākiem pasaules prātniekiem ir darīts, no kuru skolas tad arī visā īstenībā ir izgājuši šī laika Dieva noliedzēji. Bet, ja tagad mēs šo tekstu izteiksim pareizi, te apvalks parādīsies tikai ļoti plāns, un tad caur tādu vieglu apvalku nebūs grūti it labi un dažreiz ļoti precīzi saskatīt arī iekšējo nozīmi.
Bet pareizais pārtulkojums tātad skan tā: “(Visas esamības) pirmpamatā, vai arī pamata cēlonī bija gaisma (lielā, svētā radīšanas Doma, būtiskā Ideja). Šī Gaisma bija ne vien Dievā, bet arī pie Dieva ”, t.i., šī Gaisma izgāja no Dieva kā būtiski skatāma un tātad bija ne vien iekš, bet arī pie Dieva, un savā ziņā dievišķo esamību apspīdēja, caur ko jau parādās pamata likšana kādreizējai Dieva tapšanai par cilvēku, kas nākamajā tekstā jau arī būs pats no sevis pavisam skaidri saskatāms.
Kurš tad vai kas visā īstenībā bija šī Gaisma, šī lielā Doma, šī visas turpmākās būtiskās, visbrīvākās esamības svētā Pamatideja? Tai nebija iespējams būt nekam citam, kā taisni Pašam Dievam, tāpēc, ka Dievā, caur Dievu un iz Dieva nekam citam nebija iespējams parādīties, kā vien Pašam Dievam Savā mūžīgi vispilnīgākā Esamībā; un tātad šis teksts var skanēt tā:
“Dievā bija Gaisma, šī Gaisma caurspīdēja un apspīdēja Dievu, un Dievs Pats bija tā Gaisma”.
2. Tas iesākumā bija pie Dieva. (Jāņa ev. 1:2)
Kad nu pirmais pants pietiekami apgaismots no ikviena, kuram nedaudz gaismas, var kļūt viegli saprotams, tad otrais pants pats no sevis skaidri izsaka jau liecības veidā to, ka augšā aprakstītais Vārds, vai Gaisma, vai lielā radīšanas Doma nav cēlusies vēlāk par Dieva pirmesamību, bet līdz ar Dievu ir tāda pat mūžīga, kā Pats Dievs, un tātad nekādā ziņā sevī neslēpj nekādu citreizēju izcelšanās gaitu; tādēļ tad arī zināmā mērā liecības veidā izskaidrojoši ir teikts: Tas iesākumā, vai visas esamības un visas vēlākās tapšanas pirmpamatā, pats kā pirmpamats, bija pie Dieva, Dievā un iz Dieva, tātad viscaur Pats Dievs.
3. Caur Viņu viss ir radīts, visas lietas un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. (Jāņa ev. 1:3)
Šajā pantā savā ziņā kā izpildīts un skaidri redzams apstiprinās tikai tas, kas jau pirmā pantā kā pilnīgi klātesošs “Vārds” vai “Gaisma” visas esamības un tapšanas pirmpamatā bija skaidri parādījies, bet vēl ne kā radīts.
Tādēļ šim trešajam pantam tīri dotam arī jāskan tā: “Visa esamība izvēlās no šīs pirmesamības, kas pati sevī viscaur ir savas esamības mūžīgais pirmpamats. Šīs esamības Gaisma, Vārds un Griba pati no sevis izlika savas pašas Gaismu, savu pirmmūžīgo radīšanas Ideju patstāvīgā skatāmā esamībā, un visā mūžīgajā bezgalībā nav nekā, kas atklātībā un skatāmā esamībā nebūtu izcēlies no tā paša pirmpamata un tanī pašā ceļā”.
— Fragments no Jakoba Lorbera "Lielā Jāņa evaņģēlija" 1. grāmatas