“Tu esi Pēteri (Klints), uz kura Es gribu būvēt Savu baznīcu, un elles vārti nespēs to uzvarēt! Tev Es gribu dot Debesu valstības atslēgas; ko tu atraisīsi uz Zemes, tas būs atraisīts arī debesīs, un, ko Tu uz Zemes saistīsi, tam jābūt saistītam arī Debesīs.” — Mateja ev. 16:19–19
Šīs Rakstu vietas dēļ visos kristīgās baznīcas paveidos uz Zemes līdz pat mūsu dienām valda vislielākie maldi un apmātība, jo visi bez izņēmuma vairāk vai mazāk tur sevi par Pētera baznīcklinti un iedomājas, ka tieši viņiem pieder patiesā Dieva valstības atslēga, ar kuru ienāktgribētājiem Valstības durvis pēc patikas var vai nu atslēgt vai aizslēgt; tas nozīmē — dot Evanģēlija Vārdu pēc savām iegribām, to izkropļot, aizturēt, aizliegt un tā vietā dot patvaļīgi pieņemtas pavēles, apliktas ar mūžīgiem sodiem; pavedināt cilvēkus caur tādām pavēlēm uz iespējami daudz grēkiem un tad pēc patikas tos atlaist vai aizturēt un, pret noteiktiem grēku nožēlošanas darbiem, pat pilnīgi vai daļēji atlaist visus pastrādātos grēkus vai arī tos neatlaist!
Ja kādam būtu kaut atoma lieluma tīrā sapratne, tad viņam Mana Dievišķīguma dēļ vajadzētu saprast, ka Es, kas katrā izdevīgā gadījumā sludināju tikai un vienīgi vispārējas brāļu mīlestības likumu, nebūtu varējis ne Pēterim, ne kādam citam no apustuļiem dot tādas pilnvaras un aicinājumu, kas acīmredzami attiecas pret tuvākmīlestību tāpat, kā elle pret debesīm!
Kas izdod likumus, tas izdod arī tiesu; bet vai tiesa ir mīlestība? Es taču tieši tādēļ uzņēmu pie Krusta visu tiesu uz Sevi, lai cilvēkiem paliktu tikai Mīlestība, — bet kā gan tā būtu iedomājama, ja starp tiem, kam vajadzētu būt brāļiem, tiek uzstādīti miljoniem tiesnešu krēslu un kur vien acis met, visur ir redzami likumi pār likumiem?! Vai tas ir tas Pēteris — Klints, uz kura Man būtu jābūvē Sava baznīca, kurai ir jābūt nekam citam, kā vienīgi Mīlestībai un atkal Mīlestībai?!
Ikviens, kas Mani atzīst un mīl, kā to darīja Pēteris, ir patiesa Klints, uz kura Es varu būvēt Savu patieso Baznīcu — patieso Mīlestību un Savu Gudrību, ko Es visā nopietnībā patiesi uzbūvēšu. Bet kā kāda liela vai maza draudze kaut kā vadībā lai būtu Klints, ja katrs tajā domā un tic, kā viņš grib; kur kāds ar muti murmina nesaprotamus vārdus un šo murmulēšanu pārdod kā noderīgu lūgšanu, cits tai pat laikā lādas, zobojas un apsmej to, bet trešais uzstājas kā tiesnesis un nolād visu prom elles dziļākajā dibenā?! — Vai tāda draudze vai tās priekšstāvis var būt Klints, uz kuras Man būvēt patieso Baznīcu, kuru neuzvarēt elles vārtiem!?
Es teicu: “Ja jūs mīlēsiet cits citu tā, kā Es jūs esmu mīlējis, tad pēc šīs mīlestības jūs pazīs, ka esat Mani mācekļi”. Tātad kā vienīgo pazīšanas zīmi Es devu jums mīlestību, un pēc tās pazīs, vai jūs esat Klints, uz kuras ir uzcelta Mana baznīca. — Kā lai tik ļoti izvērstais brāļu tiesnešu krēsls būtu elles neuzvaramās Pētera klints un uz tās uzceltās Manas Baznīcas zīme? — Ak, tu izmisīgā šī laika cilvēku dumjība, kas uzskati sevi par elles neuzvaramu, un tai pašā laikā jau sen, sen, sen ar savu rīcību tu atrodies pašā tās vidū!
Ja ar šiem Vārdiem Es būtu gribējis dibināt redzamu baznīcu, tad Es visiem Apustuļiem un mācekļiem būtu teicis — jūs visi esat Pēteris. Pavisam acīmredzams ir, ka vienīgi Pēterim Es teicu to tādēļ, ka viņš bija pirmais, kas pazina Manu Dievišķo dabu! Līdz ar to viņš arī bija pirmais, kam Es viņa ticībā un paļāvībā iedevu Dieva Valstības atslēgas, Valstības, kura ir Dieva mīlestība cilvēka sirdī, un tikai no tās — patiesā mīlestība pret savu tuvāko. Patieso tuvākmīlestību bez iepriekšējas Dieva atziņas neviens nevar sasniegt, jo vispirms kāds ir jāpazīst, lai viņu varētu mīlēt.
Patiesā Dieva Valstība tātad ir šī Dieva un tuvākmīlestība, un tā tad arī ir vienīgā patiesā, dzīvā baznīca, kura ir jāceļ uz pareizās atziņas un no tās izrietošās ciešās un nesatricināmās ticības un paļāvības klints, kuru, bez šaubām, tad vairs nekāda elle neizpostīs.
Bet ārējā sabiedriskā ceremoniālā parādes un greznuma iestāde, it kā neuzvaramā Kristus baznīca uz zelta un sudraba Pētera klints, ir tikpat maz baznīca un Pētera klints, cik elle ir debesis vai cik cūkas mēsli ir dimants.
Vai Es jelkad esmu teicis, ka jūs kā Manus mācekļus atpazīs pēc zelta, sudraba un dārgakmeņiem, pēc dārga mesu apģērba, pēc lielas pasaulīgās varas un augstākā pasaulīgā goda, pēc krāšņākajām baznīcu celtnēm, zvaniem un ērģelēm, pēc latīņu valodas un tamlīdzīgām lietām? —
Patiesi, patiesi, neko tādu Es nekad neesmu apzīmējis vai iepriekš pasludinājis par savas patiesās baznīcas pazīšanas zīmi; bet Jānis gan savā Atklāsmes grāmatā ir runājis par to, aprakstīdams lielo netikli, — tikai tā taču nebūs tā Pētera klints?!
Sīmanis Jona, kurš bija patiesais Pēteris, reiz teica kādam: “Zelta un sudraba man nav, bet tas, kas man ir, to es tev došu!”
“Tad atnesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām. … Un viņš uzlūkoja tos, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: Sudraba un zelta man nav; bet kas man ir, to es tev dodu: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā! Un viņš, paņēmis aiz labās rokas, to piecēla; un tūdaļ tā kājas un pēdas nostiprinājās, Un tas uzlēcis nostājās un sāka iet, un kopā ar viņiem iegāja svētnīcā, un lēkāja, un godināja Dievu.” — Ap. darbi 3:2–8
Vai gan mūsdienās ar tīru sirdsapziņu un, nekļūstot smieklīgs pasaules acīs, kāds Romas būt gribošais Pētera sekotājs, angļu bīskaps, vācu superintendants vai varens visu grieķu patriarhs varētu to pašu teikt par sevi? Vai arī viņiem nav ne maisa, ne kurpju, ne nūjas? — Redziet, kāds bija Pēteris, kāda bija viņa mīlestības baznīca, uzcelta uz viņa sirds klints, un kāds bija tās pamats! Un kā ir būvētas visas mūsdienu baznīcas un kāds ir to pamats? Es domāju, to saprot un redz pat aklais, nemaz nerunājot par to, kam acis jau mazliet ir atvērušās.
Nāk laiks, kad Dievu visur pielūgs garā un patiesībā, un nevis Jeruzalemē un Garicima kalnā! — Tā jūs lasāt Rakstos. No tā izriet, ka katra cilvēka sirdī esošais gars, patiesība, pareizā atziņa, ticība, paļāvība un īsta mīlestība pret Dievu un savu tuvāko ir arī vienīgā patiesā klints un personīgi Manis dzīvi uzbūvētā baznīca uz tās, kas vienīgi spēj pretoties ellei mūžīgi. Viss pārējais ir tukšs cilvēku darbs, kas nav derīgs nekam un nesniedz ne mazāko aizsardzību pret elli, ja vien cilvēka sirdī nav patiesās Pētera klints un uz tās uzbūvētās dzīvās baznīcas.
Tādēļ arī jautājums, kura no ārējām, redzamajām, Manā Vārdā nosauktajām baznīcām esot tā pareizā, ir tukšs un bezjēdzīgs. Atbilde uz šo jautājumu ir un mūžīgi nevar būt nekāda cita, kā — neviena! Tikai sirds baznīca, kuru esmu veidojis Es, ir vienīgā pareizā, kas nodrošina aizsardzību pret elli uz mūžīgiem laikiem; viss pārējais ir pasaules perējums, pieder pasaulei un Manā priekšā tam nav nekādas vērtības!
Tā arī Manas Valstības atslēgas ir atrodamas tikai dzīvajā, vienīgi pareizajā baznīcā un nekad kādas pasaules baznīcas draudzē vai tās priekšniecībā. Kas tad tajā — cilvēka paša sirds Manis uzceltajā baznīcā viņa un viņa brāļu Zemes dzīves laikā tiks atraisīts vai saistīts, tas jau ir atraisīts vai saistīts arī Debesīs, jo šī vienīgi patiesā baznīca jau arī ir pašas Debesis — vai vēl skaidrāk: viss, ko cilvēks no šīs varenās mīlestības baznīcas darīs uz Zemes, tiks darīts jau Debesīs uz mūžību.
Tās tad arī ir īstās Debesu Valstības atslēgas — ja jūs atzīstat un mīlat pār visu Mani kā savu Svēto Tēvu un mīlat savus brāļus un māsas kā sevi pašus. Ja tas ar jums tā ir, tad jums ir Pēteris, pilnībā izbūvēta patiesā baznīca un Debesu Valstības īstās atslēgas. Bet viss pārējais ir nulle! Saprotiet to labi un dzīvojiet pēc tā! — Āmen, āmen, āmen.
— Pierakstījis J. Lorbers, 25.05.1847.