“Par iekšējo Vārdu, kā tas dzirdams, es varu, no sevis paša runājot, tikai teikt, ka Kunga svēto Vārdu arvien dzirdu sirds apvidū kā augstākajā mērā skaidru domu, gaiši un tīri kā izrunātu vārdu. Neviens, lai vai cik tuvu man stāvēdams, nevar neko no jebkādas balss sadzirdēt. Taču man šī žēlastības balss skan gaišāk par katru, lai vai cik skaļu, materiālu toni. — Bet tas nu arī ir viss, ko es Jums no savas pieredzes varu sacīt, — taču nesen kāda tam Kungam visnotaļ pilnīgi padevīga kundze ar manu starpniecību griezās pie Viņa, un viņai tika piešķirta šāda atbilde, ko es Jums še vārdu pa vārdam darīšu zināmu. Tā skanēja šādi:
“Tas, ko nu dara Mans pasaulīgā ziņā ļoti nožēlojamais kalps, īstenībā būtu jāspēj darīt visiem Maniem patiesiem atzinējiem. Jo uz visiem attiecas evaņģēlija vārds: jums visiem jābūt Dieva mācītiem! Ko Tēvs nevelk, tas nenāk pie Dēla! Bet tas izteic šo: no jūsu darbīgās dzīvās mīlestības uz Mani un iz šās uz katru trūcīgu tuvāko jums jāsasniedz iekšēja gudrība no Dieva. Jo katra tāda cilvēka patiesa, darbīga mīlestība esmu aba Es pats viņa sirdī, kā saules dzīvs stars darbīgi ir katrā rasas lāsē, katrā stādā un visā, ko zeme nes. Kas Mani tādā kārtā patiesi pāri par visu no visiem saviem spēkiem mīl, tā sirds arī ir pilna Manas mīlestības liesmas un viņas spožum spožās gaismas. Ka līdz ar to starp Mani un cilvēku, kas Mani pāri par visu mīl, jārodas visciešākajām un visgaišākajām attiecībām, ir tikpat skaidrs kā tas, ka veselam kviešu graudam auglīgā zemē zem siltiem saules stariem jāizaug augšup par bagātīgas svētības augli. — Bet par to, ka cilvēkam, īstenojot evaņģēlijā paustos noteikumus, tas tiešām ir iespējams, šis Mans kalps stāv priekš tevis kā liecinieks. — Bet par to Es tev saku: ar Manas dievišķīgās pilnības kailu godināšanu un lai vai cik svētcerīgu apbrīnošanu še nekas nav panākams. Šādu tā saukto dievbijīgo kristiešu pasaulē ir milzums, un tomēr viņi sasniedz mazumu vai nieku. — Bet viss atkarīgs no tā, vai kāds, kas sevī grib nonākt līdz Manam dzīvajam Vārdam, ir pilnībā Mana Vārda darītājs. — Tas tavai un katra vērībai.”
Še, mīļais draugs, Jums uz Jūsu jautājumu ir, cik iespējams, pilnīgi atbildēts. Un būtu pārdroši man, nabaga grēciniekam, Jums vēl ko vairāk par to sacīt.
— Jakobs Lorbers”
1858 J. Lorbera rakstīta vēstule draugam par iekšējo Vārdu, no I. Zemzaŗa tulkotā “Jēkaba Evaņģēlija” priekšvārda
* * *
Par G. Maijerhoferu, no priekšvārda grāmatai «Kunga sprediķi»
1870. gada martā [Gotfrīds Maijerhofers] pirmo reizi sevī dzirdēja Kunga Balsi. Septiņus gadus, līdz savai nāvei 1877. gadā, viņš uzticīgi kalpoja šai Balsij par “rakstīšanas kalpu”.
Ir īpašs veids, kā lielākoties Iekšējais Vārds ienāca Maijerhoferā. Parasti, pirms viņš sajuta dziņu rakstīt, attiecīgās tēmas ainas agri no rīta parādījās viņa garīgo acu priekšā kā brīnišķi skaidri attēli. Kad viņš vēlāk pierakstīja to, ko bija redzējis, diemžēl vīzijas skaidrība jau ievērojami zuda. Iespējams, ka šis ir viens no iemesliem, kādēļ Maijerhofera rakstu stilā ir atrodamas nepilnības. Daži Maijerhofera izskaidrojumi attiecībā par iekšējo vārdu ir atrodami vēstulē draugam. Viņš raksta: “Attiecībā par pēdējām atklāsmēm, kas neuzrunāja jūs tik ļoti kā tās par “Gaismu, Dzīvību un Mīlestību”, jums jāatceras, ka mani draugi šeit nav visi vienādā garīgās atvērtības līmenī un viņus nevar salīdzināt ar tevi. Kungs Savā žēlastībā man bieži dod to, kas maniem šejienes draugiem ir tikai daļēji saprotams un daļēji varbūt ir paredzēts lai nākotnē — kas zin kad un caur ko —, kalpotu kā pakāpeniska mācība. Tā es bieži saņemu diktātus, kas neatklāj neko jaunu, bet pasniedz agrākās atklāsmes atšķirīgā veidā. Es vienmēr esmu pavisam pasīvs, kad es saņemu šīs atklāsmes, parasti es pat nezinu, par ko tiek diktēts. Parasti mani satver neizskaidrojams nemiers, man ir jāapsēžas pie galda un tikai kad es paņemu rokā pildspalvu, es saprotu, ko Kungs grib, un arī tad es nezinu ne sākumu, ne turpinājumu, ne beigas, un pat ne vienu vārdu vairāk par nākamo. Tā piemēram, Tas (Viņa Vārds) man saka: “Ņem Jāņa ev. 3. nodaļas 7. pantu!” Es, kas Bībeli nepazīstu nemaz, nezinu it neko par tās nodaļas vai panta saturu, uzmeklēju to, apsēžos, un pierakstu, kas man tiek diktēts par to. Šis ir veids, kā es saņemu savus diktātus, kas nenāk no Manas gribas, nezinot kādēļ un priekš kā, tieši tādā veidā un ne citādi.”
Šis Maijerhofera izskaidrojums rāda, ka tas, ko viņš pieraksta, ir patiesa iedvesma, bet ne viņa iztēles produkts. To pašu apliecina arī Maijerhofera oriģinālie manuskritpi, kas ir uzrakstīti ārkārtīgi ātri un plūstoši, un satur ļoti nedaudz viņa paša roku labojumu.
* * *
Par J. Lorberu, no priekšvārda grāmatai «Dieva Mājturība», 1923
…Visos laikos ir bijuši šķīsti, Dievam padevīgi cilvēki, kuri ir dzirdējuši Dieva balsi savā sirdī. Mēs visi zinām daudzās vietas Vecajā Derībā, kurās pravietis saka: “Un Kunga vārds notika uz mani.” Arī Jaunajā Derībā ir daudz kā tāda, kas radies iekšējā atklāsmē, (piem. Jāņa Atklāsme). Pēcapustuļu laikmetā lielu vērību iekšējai atklāsmei pievērsa baznīctēvi, kā Hieronims un Augustīns, vēlāk viduslaiku mistiķi, kā Bernhards no Klervo, Taulers, Zuzo un Toms no Ķempenes u.c. Arī Jēkabs Bēme un Emanuels Svedenborgs rakstīja uz redzējumu un intuīcijas pamata, tomēr Bēmi un Svedenborgu nevar apzīmēt kā praviešus Vecās Derības izpratnē, jo viņi nebija tik īsti iekšējā vārda dzirdētāji, turpretim īsti iekšējā vārda dzirdētāji bija Strasburgas tirgonis Rulmans Mersvins, kas ap 1350. gadu uzrakstīja darbu “Deviņas klintis”, Ziemeļvācijas superintendents J. V. Petersens (ap 1700. g.; “Tūkstoš Gara atklājumu” uzrakstītājs) un Joh. Tenhardts Nirnbergā, kas 1712. gadā izdeva pat “Pamācību par Dieva iekšējo vārdu”. […]
1840. gada 15. martā sešos no rīta — tā vēlāk viņš stāstīja —, kad viņš pēc savas rīta lūgšanas taisījās celties no gultas, sirds apvidū viņš pēkšņi izdzirda balsi, kas viņam uzsauca: “Celies, ņem savu grifeli un raksti!” Nekavējoties viņš paklausīja šim noslēpumainajam uzdevumam, steigšus apģērbās un ķērās pie spalvas. Un, sākot no šīs stundas, viņš, atkal noraidījis piedāvāto vietu Triestā, kalpoja šai iekšējai balsij, kuru viņš vēlāk nosauca par “dzīvo vārdu” vairāk nekā 24 gadus pazemībā un trūkumā, ar uzupurēšanās pilnu labprātību un uzticību kā Kunga darbīgais noslēpumu rakstītājs — līdz pat savai nāvei.
Viņa tuvākie draugi, kuriem viņš šo ārkārtējo notikumu uzticēja, bija par to ļoti izbrīnīti, pirmajā mirklī pat ļoti norūpējušies par viņu cienītā cilvēka garīgo stāvokli.
Tagad bieži kāds no zinātājiem, kuri ar Lorbera uzrakstītās gudrības palīdzību drīz tika pamācīti labākajā, bija viņa noslēpumainās rakstīšanas liecinieks. Lorbers mierīgi sēdēja pie sava galdiņa, viņam blakus nebija ne grāmatas, ne kāda cita palīglīdzekļa, un viņš, pilnīgi sevī nogrimis, rakstīja mehāniski, mēreni ātri, bet neapstādamies, lai pārdomātu vai uzrakstītajā kaut ko labotu, pilnīgi kā tāds, kam kāds cits kaut ko diktē. Tikmēr šķita, ka viņš ņēma maz dalības pie tā, ko rakstīja, bet, kad viņš nolika spalvu un priekšlasīja uzrakstīto gadījumā klātesošajiem draugiem, dažreiz viņam, Dieva mīlestību skaļi slavējot, izlauzās dziļa aizkustinājuma asaras.
Ieklausīsimies, ko viņš par šo iekšējo balsi 16.5.1858 kādam draugam, atbildēdams uz viņa jautājumu, saka: “Attiecībā uz iekšējo vārdu, kā to sadzird, es varu, no sevis paša runājot, teikt tikai tikdaudz, ka ka Kunga svētāko vārdu es arvien dzirdu sirds apvidū kā augstākajā mērā skaidri izteiktu domu, gaišu un tīru kā izrunātu vārdu. Neviens, lai cik tuvu man stāvēdams, nevar neko no nekādas balss sadzirdēt; taču man šī žēlastības balss atskan gaišāk nekā ikkatrs, lai vai cik skaļš, materiāls tonis.”
Vēl vieglāk viņš iekšēji dzirdēto diktēja. Tad viņš sēdēja bakus rakstītājam, mierīgi lūkodamies savā priekšā, un nekad neapstādamies savā vienmērīgajā runas plūdumā, nekad nelabodams un negrozīdams ne vismazāko izteicienu; un, ja gadījuma dēļ viņa diktēšana uz īsu vai ilgu laiku tika pārtraukta, viņš varēja, iepriekš uzrakstīto neizlasījis, tūlīt, sākot no pēdējā uzrakstītā vārda, atkal pareizā sakarā tāpat mehāniski turpināt.
* * *
Berta Dudde, autobiogrāfijā
.. Bieži lūdzot Tēvreizi es lūdzu, lai Kungs man tomēr ļauj atrast Viņa Valstību. Šī lūgšana tika uzklausīta. Tas bija 1937. gada 15. jūnijā. Es lūdzos un uzmanīju savu iekšieni — es paliku pavisam klusa — es bieži biju šajā stāvoklī, jo tad mani vienmēr pārņēma brīnišķīgs miers, un domas, kuras es tobrīd sajutu, sirds apkaimē, ne galvā, deva man mierinājumu un spēku.
Vēl es nezināju, ka man šīs domas tika “dotas”. Līdz kāds savāds piedzīvojums sapnī, kas vēlāk izrādījās patiesība, mani mudināja šīs “domas” pierakstīt. Un tā arī šajā ievērības cienīgajā dienā es uzmanīgi ieklausījos savā iekšienē, no turienes nāca pavisam skaidra un saprotama vārdu ķēdīte, ko es arī pierakstīju. Tā bija pirmā nodaļa, kas man tika dota un kas sākās ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds…”
Un tad nāca šaubas: Vai tu pati to uzrakstīji no sevis? — Es cīnījos, lūdzu un aizvadīju daudz iekšēju cīņu, bet atkal un atkal vārdi nāca straumēm, gudrības pārpilnība, kuras priekšā es nodrebēju. — Dievs pats man noņēma bailes, Viņš man atbildēja un es Viņu atzinu Viņa Vārdā kā mūsu Tēvu.
Mana ticība auga, šaubas tika uzvarētas un es ikdienas saņēmu un rakstīju. Pierakstītā saturs bija pāri manai saprašanai. Nekad nedzirdēti un nelasīti izteicieni, svešvalodu un zinātniski apzīmējumi un norādes plūda, man neaizturami, virsū. Un tad līdz šim nekad nedzirdētie debesu Tēva mīlestības izteikumi, kas beigu beigās veido patvērumu un atbildi un visiem dzīves jautājumiem.
“Vārda” nodošana notiek sekojoši: Pēc iekšējas lūgšanas un īsas savākšanās es tiecos uz iekšieni. Tur seko tagad skaidri izkārtotas domas, atsevišķi un skaidri plūst vārdi – vienmēr trīs līdz četri cits aiz cita — līdzīgi kā radio izteikumos par jūras laika apstākļiem pierakstīšanai, tā es varu ērti pierakstīt, veidojas teikuma daļas aiz teikuma daļas. Es vārdus stenogrāfiski pierakstu, kā diktātā, nevarot tajā konstruktīvi un apzināti piedalīties. Šajā laikā es arī nekādā gadījumā neesmu tā saucamajā transa stāvoklī; es teikumus arī neformēju, bet gan vārdi paši loģiski lec klāt cits aiz cita, tā es rakstīšanas laikā nespēju uztvert teksta saturu.
Pēc dienām, dažkārt tikai pēc nedēļām es stenogrāfiski rakstīto pārnesu tīrrakstā, to pirms tam nepārlasot. Vārdu pēc vārda, pat nemainot vai “neuzlabojot” zilbi, nekādā ziņā pateiktā jēgu nepārstrādāju vai nestilizēju. — Viena šāda diktāta ilgums ir apmēram pus stunda. Varu kategoriski norādīt, ka process nenotiek piespiedu stāvoklī vai ekstātiski. Viss norisinās saprātīgi un vienkārši, nekādi neietekmējot un neizdarot spiedienu uz brīvo gribu. Jebkurā laikā es varu to pārtraukt un pēc stundām vai dienām turpināt no vietas, kurā beidzu. Pirms tam uzrakstīto nelasot, man atkal tekoši turpina diktēt.
Mana griba ir brīva no katra Jādara — tas, ko es vēlos, ir kalpot Dieva gribai, tātad, drīkstēt darīt to, kas ir Viņa svētā griba. Man jāsaka, ka es dievišķajā patiesībā tiku ievadīta kā alfabēta jēdzienos, kas visādā ziņā bija sveši.
Tikai pēc vairākiem mēnešiem es atradu saņemtajam apstiprinājumu no citām pusēm — es saņēmu Štīrijas mistiķa Jēkaba Lorbera darbus. Neviens nesapratīs, cik es biju aplaimota, lasot viņa darbus “Lielais Jāņa Evaņģēlijs” un “Jēzus jaunība” (“Jēkaba evaņģēlijs”). Tad es beidzot uzzināju, ka arī citiem cilvēkiem tika dots Kunga vārds, ka Dievs Kungs visos laikos ir runājis uz Saviem bērniem un runās arī turpmāk; jo Tēva nebeidzamā Mīlestība un Apžēlošana citādi nevar.
Lorbera darbos es atkal atradu to, kas man jau bija dots. Bieži man bija pateiktais nesaprotams, tomēr debesu Tēvs man ar lielu mīlestību deva visus izskaidrojumus. Brīnumains ir piedzīvotais un notikumi, kas tā pa vienam nemaz nav izstāstāmi, bet kas atkal un atkal ik dienas parādīja neiedomājamo Tēva laipnību un maigumu. Vispārīgās izglītības trūkuma dēļ es vienmēr sev biju kā balta lapa.
Naudas un laika trūkums man neļāva lasīt labas grāmatas un apmeklēt priekšnesumus. Es pazinu tikai smagu darbu no rīta līdz vakaram. Bet vienalga es dienu no dienas saņēmu dārgo piekļūšanu garīgajām bagātībām, nezinot priekš kura vēl es tās saņēmu.
Tas, ka es šos Vārdus saņēmu no augšas bez pretī runāšanas, ir cieši saistīts ar to, ka es nezināju ne Bībeli, ne katoliskos rakstus. Pēc manas līdzšinējās pieredzes šāds “īsts katolis vai protestants”, kuru zināšanas ir noenkurojušās dogmatiskajā mācībā, pārāk uz tām ir vērsts, lai bez ierunām un iebildumiem varētu tuvoties Dieva jaunatklāsmju Vārdiem un likt tām nobriest. ..